|
Aug. 30th, 2009|08:40 pm |
|
Kad atgadās kāda ķibele, kad pēkšņi tieku aizkaitināta vai sadusmota un tamlīdzīgās sitācijās es savu neapmierinātību nereti instinktīvi un neapzināti paužu ar šmakstienam līdzīgu skaņu, kuru es nezinu kā ar burtiem attēlot - līdzīgu kā bučas šmakstienu, tikai tā kā caur priekšzobiem izdvestu. Būtībā šis šmaksts aizstāj rupju nolamāšanos, katrā ziņā funkcija ir līdzīga. Man personīgi šāds šmaksts neliekas nedz nepieklājīgs, nedz kaitinošs, taču kaut kas tajā šmakstā ir. Vīra kungs, piemēram, īpaši ja šmaksts atskan kā reakcija uz kaut ko, ko viņš ir izdarījis vai pateicis, satraucas un spēji ieņem uzbrūkošu aizsargpozīciju. Vārdsakot, šis nevainīgais šmaksts nez kāpēc šķietas varen draudīgs, draudīgāks par nolamāšanos vai atklātu uzgruzīšanu. Un vakardien atklājās vēl kas. Pat sunim, izrādās, ir bail no mana nieka šmaksta! Kad es ar suni spēlēju Fetch un viņš man nes rotaļlietu, viņš parasti negrib man viņu uzreiz atdot - šim gribas ar mani pastīvēties ap to mantu. Tad es viņam dodu komandu "Atdod!", bet šis tā kā vēl vilcinās klausīt, un TAD es neviļus izdvešu savu leģendāro neapmierinātību demonstrējošo šmakstu, un suns momentā mantu laiž vaļā gan. |
|