14. Augusts 2015

• 14.8.15 14:59
• vakar bija diena, kad es šo un to darīju pirmoreiz mūžā.
  pirmoreiz mūžā tik ātri skrēju, bēgot no nikni rejoša sanbernāra, kas joņoja man pakaļ. nē, man nebija garaspēka/drosmes apstāties, kad pamanīju, ka tas lops niknā skatā un ar niknu balsi sāk auļot uz manu pusi, man likās, ka ātrums ir drošāka izvēle, jā. oooo, tas tik bij adrenalīns. ooo, bet skaidrs, ka to skrejceļu ilgāku laiku vairs nesaņemšos izmantot. ardievu, brīnišķais meža celiņ, ardievu, maigās priedes un brūklenāji, es atgriežos pie baļķvedējiem, tie vismaz nerej un neskrien pakaļ, zobus klabinādami.
  un vēl es pirmoreiz mūžā zvanīju uz pašvaldības policiju, pirmoreiz rakstīju iesniegumu šim pašam iestādījumam, un pirmoreiz rakstīju uzsaukumu kaimiņiem, ko spraudu klāt pie autobusa pieturas nojumes.
  ar to pašu būtu gana vienai dienai, vai ne?
  bet vēl bija upe, kas bija silta kā vanna, un no tās nekādi nevarēja izkāpt, jo gaiss auksts un uzreiz izsit zoseni tā, ka jālien atpakaļ ūdenī.
  un vēl bija kalevala, kas lietišķi un ar grupas vadītājas neapstrīdamajām tiesībām paziņoja, ka ir jāskatās zvaigznes, un ieradās, un mēs skatījāmies ar, vīna un siera pilnos vēderus pret debesīm pagriezušas. un spiedzām jo skaļi (kalevala skaļāk) pie katras astainās un skrienošās dzirksteles tur augšā.
  vispār lieliski, lieliski, lieliski.
  tikai tas rudens, kas gaisā, mazliet skumdina.
  Tags: skriet, vombatēt
• 27 rakstair doma

• 14.8.15 21:44
• vienvārdsakot, mans īsais un kvēlais sakars ar jauno trasīti, ar to maigo, smilšaino, priežu un brūklenāju ieskauto celiņu, ir cauri. atgriezos pie vecā biedra, grantētā ceļa, kas lielākoties caur eglēm, krūmiem, izcirtumiem.
  kamēr salaidu ar maigo, smilšaino, tikmēr, izrādās, zaļi dzelteni oranžie brāļi Kokrāvis, Kokplēsis, Koknesis un pārējie jaukie traktoriņi, kam, garām skrienot, biju paradusi māt sveicienus, ir notinušies. un nozudušas ir arī visas milzonīgās baļķu grēdas. un tātad vairs nekādu baļķvedēju.
  mans iekšējais Dersu Uzala sāka līksmot, jau tikko nogriezos uz ceļa - putekļu slānis uz ceļamalas lapām liecināja, ka nekas nopietnāks par vieglajām mašīnām nav braucis vai nu kopš pēdējā lietus (aizpagājšnakt), vai pēdējās lielās rasas (pagājšnakt), un tātad droši vien var nebaidīties, ka tūlīt pretī mauks viens ātrs un smagi piekrauts, un Dersu Uzalam bija taisnība.
  nu bet lielie, smagie to ceļa granti ir sabraukuši tādā smalkmē, ka arī pēc vieglā, kas pajoņo garām, prasās respiratoru, jo balts stāv gaisā ilgi. (ak, mans maigais, smilšainais, nemašinizētais, ak, ļaunais suns ir šķīris mūs.)
  bet atgriešanās bija jauka, dzirdēju savas dzilnas un sapriecājos tik ļoti (vai arī endomondo satrakojās tik ļoti un izņēma līkumiņus tik smalki), ka ir sanācis personālbests. ļoti labi.
  āā, bet upes vannā kāds ir piešļācis auksto ūdeni.
  Tags: skriet
• 0 rakstair doma