24. Februāris 2013

• 24.2.13 20:21
• tekstā mocos ar realitātes plaisām, ar vieglām nobīdēm, neprecīzām savienojumu vietām, kuras, brīžam liekot šermuļiem noskriet caur kauliem, rada to visvisbriesmīgāko sajūtu, ka realitāte ir falša, ka viss ir apgleznots audums, kurš rekur ieplīsis utt.
  bet trakums tas, ka tulkojumos šīs vārdiskās nobīdes, greizās metaforas, nojauktās vārdkopas visbiežāk izskatās tikai un vienīgi pēc tizla tulkojuma, nevis pēc, ēēē, plaisas īstenības sienā. jeb quod licet, piemēram, Einfeldam, non licet nabaga tulkotājam. proti, ja viss teksts ir sirreāls un sastāv tikai no nobīdēm, ir ok, bet, ja tie greizumi parādās nevietās, nelaikos un tieši tāpēc jo šerminošāk, tulkojumā lielākoties rodas nevis vaicikbaisairpasaule sajūta, bet gan visprastākais vatefak.
  lūk, ar to es tagad mocos. pārlasu un lielāko daļu valodisko greizumu iztaisnoju, un ar skumjām skatos, ka tieši tāpat rīkojušies mani citvalodu kolēģi. ak es nabaga vērsis.
  Tags: 2666
• 6 rakstair doma