26. Aprīlis 2009

• 26.4.09 17:25
• Priekšpēdējā pilnā diena uz šīs salas. Galvenais, tagad neļauties izmisumam vai alkatībai. Tā vien gribas visu reizē raut, raut iekšā, skriet, skriet, raut iekšā. Bet nomierinies, elpo lēnām, esi lēnām. Lēnām. Tagad atelsies pēc kājām pastaigas (manas pūkpīles trešo reizi šī mēneša laikā jūrā pie pašiem pilsētas mūriem, bet šodienas saulē viņu ouuu neizklausās trāģisks; tuvējā magnolija uzziedējusi reizē tik plīvuraina un pūkaina; bērzs pie bīskapa pils pavisam zaļš; rozā ķirsis aiz melni darvota žoga pie tikpat melni darvotas mājeles); atelsties, apēst taustāmāku barību, pastrādāt un tad mīties uz kārtējo zemesragu skatīties saulrietu. Atkarība no cukura saulrietiem; ja katru vakaru saule iet jūrā aiz loga, komplektā ar visādiem kuģiem, torņiem un putniem, tad, lai pastiprinātu izjūtas vēl un vēl, ir jādodas vērot to pašu nogrimšanu no citām vietām: no saknes jūras malā, no tās klints, vai no šitās).
  ( Vakardienas zemesrags )
• 1 rakstair doma