7. Aprīlis 2008

• 7.4.08 02:20
• Vispirms es gribēju pavērst pirkstu pret ikvienu cibiņu un uzpūtīgi noprasīt: vai tu dillītes iesēji? un redīsus? un tad teikt: ha! tādā tonī, lai ikvienam būtu skaidrs, ka esmu iesējis divu šķirņu redīsus un vēl salātus arī; bet tā būtu necieņa pret tiem, kam nav dārza un nav pat saulainas palodzes.
  Pēc tam, nē, vēl pirms tam, es gribēju ātri, ātri bērt visu sīko upmalā un mežā uzziedējušo puķīšu nosaukumus un aprakstus tik jūsmīgā tonī, ka teju katram būtu skaidrs, kāda laimība ir lasīt trīs krāsu vizbulītes un vēl visādus smaržīgus sīklakstus, kad dudinās pirmais pērkons, melnie mākoņi nāk virsū, putni par spīti dzied vēl skaļāk, viss iesmaržojas vēl smeldzīgāk, un drēbes ir jau slapjas, bet tad sapratu, ka nemācētu uzrakstīt neko, kur pietiekami skaidri būtu redzama gan upes brūnā, gan pērnās zāles dzeltenīgā, gan mazo gārseņu piesātināti zaļā, gan debesu pelēkā krāsa, un vēl tā, lai varētu pamanīt arī sīkos krāsainos punktus.
  Bet pēc tam es sapratu, ka labāk atkal ielikt vienu Kronberga dzejoli, ko pašam pārlasīt vēl un vēl.
  
  ( VILKS VIENACIS PAVASARĪ )
• 0 rakstair doma