2. Jūnijs 2007

• 2.6.07 02:05
• Miesa deg kā ugunīs. Sevišķi augšdelmiem ik pa brīdim pārskrien karstuma viļņi. Reizē mazliet sāpīgi un saldi. Man patīk, kā mani radina pie sāpēm. Šodien laužot man rokas, satinot grīstē te uz vienu, te uz otru pusi, arvien stiprāk, vēl un vēl, un vēlreiz, un redzot, kā piekožu lūpu, dzirdot, kā neapvaldu ņerkstienu, skolotājs tik smejās un uzskaitīja, kā no tādas locītavu locīšanas pretējā virzienā pāriešot artrīts, tonsilīts, vēl dažādi -īti un vispār всякий недуг.
  Un vēl man ļoti patika brīdis, kad, pamatam zem kājām zūdot, ķēros pie skolotāja ausīm. Nu, ļoti laba vieta, kur pieturēties.
  Lai tie gudrie ķīnieši ir rakstījuši, ka smiešanās treniņu vietā nav pieļaujama. Es bez ķiķināšanas un hihināšanas nevaru.
  Ja tagad varētu uzdabūt sevi stāvus un aizklibot līdz virtuvei, es tiktu pie tējas.
  Nu mazdrusku saņemties, un tad jau kājas atkal darbosies.
• 1 rakstair doma