1. Jūnijs 2007

• 1.6.07 01:22
• Viņi tur aiz loga jau pāris stundu aurē: Ozij, Ozij, Ozij. Apbrīnojamas balss saites. Šie brēkā katrā uzpīpējamreizē, un ar katru reizi aurējieni kļūst neskaidrāki, palaikam pievienojas arī vemstīšanās skaņas. Bet es tikpat ilgu laiku nevaru izlemt: paturēt vēsu caurvēju ar mazpuikiņu brēkām vai tomēr aizvērt logu un atbrīvoties no ķērcieniem. Bet, kad puikiņi (šiem pat nav pietiekami garu matu! un grima nav! tādi sīki knariņi) saiet atpakaļ viņpusielas lētajā krogā, atskan runču gaudas. Muzikālākas. Pārliecinošākas. Eh. Paturēšu caurvēju un uzlikšu austiņas. Un nekādu Oziju neklausīšos.
• 0 rakstair doma