Ko mūsdienās visādi šmurļi dara vidusskolās? Centīšos aprakstīt pirmo (par laimi, ne pēdējo) mēnesi RDMV jeb Lietišķajos. Varētu sākt ar sāpīgi gūtām atziņām:
1. Nekad neatstāj savu pārtiku citiem redzamā vietā, jo mākslas nogurdināti pusaudži mēdz būt izbaduši;
2. Ja redzi kaut ko, kam virsū rakstīts „Ūdens”, vispirms paosti, jo pastāv liela iespēja, ka tur iekšā ir terpentīns vai šņabis;
3. Pat neceri, ka tavus pirmos darbus vērtēs ar divciparu atzīmēm, jo patiesībā tu dabūsi tieši uz pusi mazāk (pirmkursnieki taču neko vēl nejēdz);
4. Savas planšetes/putkartonus/citus nekaunīgi baltus materiālus turi pa gabalu no tējkannas;
5. Par kavētajām stundām i necenties taisnoties ar „uj, es nezināju”, jo visi skolotāji tev seko twitterī, un ir informēti par tavām sātīgajām pusdienām Krišņos.
Tā viņš ir. Pēc parastas ģimnāzijas liekas baigi dīvaini, bet sāku pierast. Visvairāk kaitina haotiskums un, hmm, netīrība. Fascinē tā pilnīgi brīvā gaisotne, jo, ja tu, zaļu parūku galvā, staigāsi uz rokām, pie reizes dziedādams What does the fox say?, tev veltīs labi ja paviršu skatienu. Punkts.
Vakar bija iespēja vērot, kā ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
lemurs, saraucis uzaci un nupat saņēmis savu espresso, noprasa blondajai pārdevējai: un kur tad mans ūdens? bet šī nevis pieklājīgi nosarkst un aizmetas pēc iepriekš minētās ūdens glāzes, bet gan atgriežas ar piedegušu siermaizi.