02 Oktobris 2005 @ 10:29
Mazliet atelpas.  
"Ekhm!" viņš ieklepojās un atkal tapa pārprasts. Tas bija tikai klepus, nekas vairāk. Un viņi visi trīs smējās. Un pietiek pielikt beigās kolu un iekavu, lai šī rinda tiktu sabojāta.

Esmu ieslīdzis nepārraujamā plūdumā, pret kuru grūti cīnīties, un nezinu vispār, vai vajag. Pārāk daudz laika klabināties nav sanācis, tāpat ir arī ar giču. Toties kaut kad es mācēšu runāt piecās valodās un uzdejot salsu ar savu mīļoto.

Sāk veidoties neatkarīga, stabila uzskatu sistēma. Vai to sauc par pieaugšanu vai attīstīšanos? Negribu rakstīt jebko bez jēgas, negribu līdzināties kam tādam, kas saklabina vienu lielu neko, lai sekotu tendencēm.

Mana dzīve ir skaista. Cerēju, ka savējie to sapratīs, un joprojām ticu, ka savējie sapratis, tikai tagad ir problēma ar savējo atšķiršanu no nesavējiem. Es biju viens, kas bija radis paļauties tikai uz sevi. Tagad esmu puse, bet mums apkārt klajums. Ap mani nav klajums, ir tuvība. Un ja nu es atgrūžos no cilvēkiem, nejūtos vainīgs. Tā tam tātad jābūt, tāda mana daba. Kas gribēs, novērtēs.

Es gribētu sarakstīt grāmatu. Sacerēt dziesmu. Kādu labu stāstu vai rakstu, pilnu savām domām, nevis ko tādu, ko no manis prasa. Nezinu kāpēc, bet man tas ir nozīmīgi. Agri vai vēlu es to izdarīšu, jo radīšanu es cienu. Tādu radīšanu, kas nekopē un neklonē, un neseko tendencēm. Un nav domāta, lai parādītu savu pārākumu. Bet līdz tam man vēl jāizaug, jāpalidinās augstāk par šo, jāattīstās garīgi. citādi iznāks kaut kas tāds, ar ko mans deguns nebūs apmierināts.

Bungu cilvēka neesamība kavē iespējamās grupas izveidošanos. Bet es eju ciemos pie manas mīļās dāvātajiem bumbieriem.
Tags:
 
 
Garīgais: Jauks