Vakar vilciens atveda mani mājā, pilsētā, kura tagad liekas izmirusi. Tik tukšas ielas sen nebiju redzējis. Laikam jau vasara, ne? :) Tikko piesitu kompi , un - paskatieties tik! - nets parādījās! :)

 

Izsaku svīnīgu nožēlu tiem, kas nevar izrauties no pilsētas smacīgajām skavām, kaut gan, vrbūt kādam tās patīk - ar tiem zemniekiem nekad neko nevar zināt. Un varat mani apskaust, bet katru dienu gulēt pie jūras, ļauties, lai saule cepina, bet pēc tam vēss jūras ūdens šļācas par galvu, ir jauki. It sevišķi, ja līdz visiem šiem priekiem ir tikai 15 minūšu brauciens ar velli. Vēl pāris salčuku - man nekas vairāk nav vasarā vajadzīgs.

 

Labi, ka man ir svarīgi iemesli atripāt uz Rīgu, jo citādāk mani ar sūdainu mietu nedabūtu prom no Saulkrastiem. Un sirdsapziņu ar' varēs ar šamiem nomierināt. :)

Diez, ko visi Jāņos darījuši? Būs jāuzzina, bet vispār - gribētos zināt, ko citi tā domā par šiem te svētkiem. Vai tie ir domāti tikai lai zēģelētu ar aliņu rokā, bet varbūt ir jēga mazliet sajust to, ko tie mūsu vecvecvecvecvecvecvectēvi un mātes ir izjutuši šai dienā? Galu galā - pasaulē mode tagad tāda (un visam, kas notiek pasaulē, letiņi kāri uz pakaļskriešanu), ka atšķirīgais ir interesants. Ar ko tad citu mēs varam atšķirties no citām tautām? Valsts mums ir, cilvēki ar, ir veikali, suņi, mašīnas, koki un zāle. Tāpat kā visiem. Varbūt ir jēga padomāt par to, ka visi nekur uguni gada īsākajā naktī, lai varētu pāciest nakti, kamēr saule uzlec? Varbūt par to, ka neviens cits nepin ozola vaiņagus un neapdāvina viena vārda nēsātājus? (paldies, paldies, man ļoti patīk vaiņagi :) Varu palielīties, ka cenšos nomierināt savu apziņu, kas visu ziemu kaukusi par to, ka nav bijis laika lasīt grāmatas, un tagad grāmatas burtiski ēdu nost. Tad nu man palikusi šī frāze (necitēšu precīzi, lai piedod man autors :) prātā no Upīša Laikmetu griežos, ko barons fon Brimmers saka citam muižniekam: "Es skatos uz šo mežoņu tautu un redzu, kā viņi svin savus saulgriežus - Jāņus. Pat kristīgā ticība nav spējusi iznīdēt šo paražu. Un tad es domāju, ka paies 500 gadi, mūsu [muižnieku] šeit vairs nebūs, bet viņi svinēs un svinēs.." Vai aizskāru kādu dvēseles stīgu? :)

 

Šī nu bija tā sasāpējusī lieta man prātā un sirdī. Labi, ka var domas sakārtot. Un pirksti atkal kustas tikpat ātri, kā pirms aizbraukšanas, galīgi biju jau aizmirsis, kā ir drukāt pa taustiņiem. Garš teksts iznācis. Lai jau. Atā.