Pamodos šodien, paēdu un sapratu, ka nav ko darīt. Johaidī. Sen nav bijis tā, ka nav ko darīt. Diez kāpēc man nepatīk Rīga vasarā?
Un tā nu es dzeru tēju un cenšos kaut ko sabakstīt kopā. Patiesībā tēja vēl ir pārāk karsta, lai to malkotu. Tāpēc - lai notiek klabklabklab.
Ko es īsti gribu pateikt? Ko es īsti varu pateikt? To, ka man iepriekš ir bijušas divas pilnīgi lieliskas nedēļas Saulkrastos kopā ar savu mīļoto un arī savu brāli, un labākais ir tas, ka mums trijiem izdevās pārsteidzoši labi saprasties. Jā, Saulkrasti ir labākā vasaras vieta - jūra, saule, debesis, zāle, putni, gaiss, mēness, saulriets, skaistas bildes, jautrība, volītis, siltums gaisā un sirdī. Visu kokteili nemaz nav iespējams ne nosaukt, ne pārstāstīt.
Turklāt - ierasties Rīgā ap pusdienu, bet vakarā iet uz pasācienu, kas bija ļoti sakarīgs un kurā varēju kārtīgi izdejoties ar savu mīļo. Un man ir prieks, ka vēl joprojām man ir akna, kā teica Evija.
Kas tālāk - ak, Korbeina kunga daiļrade Arsenālā. Skaisti un iedvesmojoši - cik daudz var izspiest no melnbaltā foto. Mazs prieks arī par to, ka arī mana bilde sanāca skaista (prieks arī tīri tehnoloģisks - ka mans fočuks uz ko tādu ir spējīgs) un varēju to uzdāvināt mīļumam. Saulriets, tāds saulriets, ka liekas, ka istaba tiek piepildīta ar siltumu. Bilde burtiski silda. Es sāku lēnām piekrist Zanei, kura pastāstīja savu domu par to, ka katrai bildei līdzi nāk kaut kāda aura, kaut kāds zemteksts.
Šodien darāmkartē - brauciens pēc cerētās otras bildes, tad pirmo reizi mūžā - zāļu tirgus Doma laukumā. Un parīt jau Jāņi.
Esmu laimīgs.