Manī ir atgriezies dzīvesprieks - prieks, ka viss ir tik jauki.

Šodien vellim uz Upīša ielas pārsprāga riepa. Nācās paieties līdz šucei, bet tas taču nekas - nesabojāja man omu itin nemaz. Pat braukšana autiņā kopā ar daudz cilvēkiem un savādu veci iepretim man, kamēr vellītis rokā, man nemazināja to enerģiju, kas iekšā. Un saule, kas tagad ārā spīd, liek man pacelties mazliet virs pelēkās zemes (un ikdienas).

Tikko vieglu roku iztaisīju biļetes pirmajai platei #2. Papriecājos par to, ka ēdu makaronus ar tomātu mērci un sieru. Drīz paspēlēšu giču - gribās pēdējā laikā vairāk kā iepriekš.. lēnām jāradina roka paķert barē fiksi un precīzi.

Un vispār - man ir pārsteigums, cik daudz var palīdzēt saruna un kārtīga atpūta..