Šodien uz šuci ar vellīti ripāju. No rīta diezgan pavēss, it īpaši, ja ar mitriem matiem brauc, turklāt mazliet jutu, ka tāda veida slodze nav bijusi trīs četrus mēnešus. Nekas, pieradīs gan kājas mīties, gan galva - regulāri atsalt.
Tomēr tas ir to vērts - pēc skolas izskrieties bez jakas, savilkt pilnas plaušas ar pavasara gaisu un sauli, bet, atnākot mājās, nomest virsdrēbes, palikt pusplikam, noskalot kājas ar remdenu ūdeni un atdzist. Lieliska sajūta. Un tad - paēst. :)
Vellis iedod brīvības sajūtu - nav jāgaida transports, nav jāiet ar kājām - ņem un ripo, kur sirds vēlas! Un savu mīļoto es arī varu pavizināt...