Heh - jau otrā reize šajā mācībgadā, kad esmu apslimis. Un atkal - pēkšņa temperatūra līdz 38.3 vienas dienas laikā, lai gan norīta nemaz nebiju nojautis, ka man kaut kas kaiš, izņemot viegli sāpošo kaklu. Laikam man sēžas baterijas vai kaut kā tā.

Nekas, rīt būs tā svīnīgā diena, kad pieteikums Pensilvānijai iekritīs pastkastītē. Viss ir savākts, izdomāts, sarakstīts. Sliktākajā gadījumā, viens mazs gabaliņš atelpas līdz Ziemsvētkiem, labākajā - ceļazīme uz ASV nākamos četrus gadus.

Brīvlaiku par gluži brīvu tādēļ arī nevar nosaukt. Ja jāizdara ir viena lieta, tad otra, pēc tam vēl viena, turklāt tie darbu plāni un termiņi nemaz nepazūd no galvas, tad nevaru atbrīvoties un atslābt. Un tā nu ir iznācis, ka no tāda brīvlaika, kādu es to biju gaidījis - fiksi piebeigt darbus un tad slinkot un priecāties kopā ar mīļoto, viss īsti nav izdevies.

Temperatūra mani ir iespiedusi mājās, gultā, gluži kā zinādama, ka es tomēr ļoti vēlētos, kaut varētu neko svarīgu nedarīt un nedomāt vismaz uz pāris dienām. Starp citu, Nabokova rakstības stils man pat ļoti patīk. "Lolita" kā tāda - arīdzan.