Heh. Atpakaļ Rīgā. Atkal jau tā pē sajūta, kas saka negribu, negribu, negribuu.
Tomēr jāsamierinās ar faktu to ir, ka vasara teju, teju būs cauri, un mēs visi jau atkal drūzmēsimies un smaidīsim. Daži pa īstam, daži kā par nesmieklīgu anekdoti. Bet šis gads ir pēdējais.

Mana vasara ir bijusi kā melnādains sprinteris garām kājām. Vienīgais, kā to tagad var apskatīt, ir daži atmiņu mirkļi - gluži kā žurnālistu foto, kas noķertas ar pāris tūkstošus vērtām pārjutīgām kamerām.

Izdarīts, protams, nav tik daudz, kā biju apņēmies, bet tūlīt pēc šī pleķīša uzrakstīšanas ķeršos klāt. Strādāšu. Starp citu, ekonomiku Saulkrastos bija grūti piebeigt, kaut vai tikai tāpēc, ka angļu mēle ierūsējusi.

Toties manas acis ir uzmanīgi sekojušas bumbas lidojumam pāri tīklam un karstajām smiltīm, aizmiglojušās vēsajā ūdenī, vērojušas ceļu naktī pēc žilbinoši tālajām gaismām, priecājušās par mīļoto man līdzās, lasījušas igauniskus uzrakstus.

Visu vasaru esmu klusējis, šķiet, un neko neesmu rakstījis. Arī tagad jau grūši sokas. Ceru, ka tagad spēšu pamosties, un sāksies vilnis uz augšu. Ir jāuzraksta divi lieli testi jau pēc mēneša, kas lielā mērā noteiks manu nākotni četriem gadiem. Ir jāsacer vēl trīs esejas iespējami drīzākā laikā. Ir jāsakomponē domraksts. Es jau nesūdzos, tikai saucu savu darītgribu atpakaļ.

Vakar paņēmu rokās savu Yamahu. Traki laba sajūta. Ceru, ka iznāks varbūt šogad ko grupai līdzīgu saveidot. Aizmigt gan nevarēju tik drīz - daudz domu par to, kur būšu tieši pēc gada. Ikreiz, iedomājoties, ka varētu būt okeānam otrā pusē, pārskrien tādas kā skudriņas. Tā, kā šorīt, lasot veco USAP biedru dienenes dr.lv. Ir arī mazliet bail. Pagaidām labāk par to nerunāt, un droši vien ir vērts arī izdomāt plānu bē, ja nu kas.


Kur ir tas Bobis? Kavē, maita.


P.s. Mans sapnis vēl joprojām ir kļūt par radošu cilvēku un ko vērtīgu sacerēt.