Esmu mājās pēc dienas pārtraukuma. He. Un jūtos vienkārši brīnišķīgi. Jā, bija viss kas, bet tagad - ieslīgt zaļajā zemeņu tējā un cepumos.

Šodien atradām skaistāko Rīgas ielu. Vēja iela, nekad to nebiju redzējis. Pāris soļu, un nonāc kaut kad trīsdesmitajos, ejot pa nelīdzeno apaļakmeņu bruģi, skatoties uz koka mājiņām un milzīgajiem, vecajiem ceriņu krūmiem, kas tur zied. Iemet aci kādā pagalmā - tur šķūnīši, zāle līdz potītēm un liela, liela liepa. Nespēju nenopriecāties. Arī par pašķībajām kādas nolupušas mājiņas durvīm, arī par logiem, kuru palodze ir ietve. Un prieks par atjaunotajām koka mājām, koši brūnām. Es saprotu, kāpēc Čakam tik ļoti patika Pārdaugava.

Un tad jau vēl rītdiena, kuru arī gaidu. Jūtu, ka būs forši. Parīt uz skolu gan, bet aizparīt, visticamāk, gaidāmas manas ugunskristības uz ceļa. Slampe, mēs jau nākam. Es jau nevaru nociesties, lai arī ir satraukums par to, kā būs.

Ai... Izdvešu skaistu nopūtu. Zviedri šobrīd vinnē kanādiešus, es dzeru jau minēto lielisko tēju, tūlīt aplūkošu vēl vienu mācību iestādi. Es jūtos laimīgs.