Viņa sparīgi gremoja košļeni Big red, ko bija īpaši iecienījusi. Saldeni rūgtā kanēļa garša siekalas radīja ātrāk, nekā tās parasti paspēja saskriet mutē. Šodien acis lāgā negribēja klausīt pavēlēm, kas nāca no galvas vidienes, un jāsaka, ka arī tur lielas skaidrības nebija. Attēls vēl joprojām tā kā mazliet peldēja, tā kā grīļojās, arī krāsas likās spēlējam paslēpes, nerādoties tādām, kādām tām vajadzētu būt. Pat pilsētas skaņas nejauki izturējās pret Daci - tās iespiedās ausīs kā vates kumšķis, radot pastāvīgu, nerimstošu, dobju dunoņu, līdzīgu tai, it kā tālumā kāds aptrakušais aiz gara laika ar lielgabaliem šaudītos. Turklāt tā kā smacējošs spilvens radīja pulsējošu nelabumu tur, kur parasti nonāk ēdiens, kad to norijam. Nupat viņai izlikās, ka zaļā tēja, kas tika iedzerta brokastīs, lai kaut mazliet palīdzētu acīm atvērt smagos plakstiņus un kaklam - iztaisnot galvu, kas kā laktas smaguma priekšmets nemaz negribēja tapt piecelta, sāka prasīties pēc saules gaismas. Dace tomēr savaldījās un lika kuņģim nomierināties. Neba jau pirmā reize, kad tā ir iznācis. - Šoreiz gan bija mazliet par daudz. Fui, nekad vairs tā, - viņa pie sevis nodomāja, kaut gan labi zināja, ka par šādu solījumu būs aizmirsusi nākamajā pirtī, uz kuru ies patusēt. Jā, vakarnakts ainas nebija viegli sarindot nedz pēc auguma, nedz secības - pa vidu tām maisījās LB, Merkurs un vēl mazliet šampja, ko bija uzsaukusi Laila. Nekāds brīnums, ka Daces kājas īsti negribēja nest viņu tuvāk galamērķim - lielajam stacijas pulkstenim.
Nupat bija atlicis pēdējais lielais šķērslis meitenes ceļā - kāpnes, kas veda no tuneļa, kurš viņas nāsīs iejundīja to smaku, kas kādreiz sastopama vientuļās vārtrūmēs vai kāpņutelpās. Lēnām, vienu pēc otra kā smagā cīņā uzvarēdama, meitene pieveica pakāpienus, līdz atkal sajuta svaigu gaisu virmojam apkārt. Savas pašsajūtas dēļ nekur īpaši nesteigdamās, Dace pavērās pulksteī, kas likās bakstām mākoņus ar saviem rādītājiem, un mierīgi piegāja pie tā sāniem. - Desmit un divdesmit divas, - bija dzirdams kluss čuksts. Viņai bija jāgaida vēl astoņas minūtes.
Nupat bija atlicis pēdējais lielais šķērslis meitenes ceļā - kāpnes, kas veda no tuneļa, kurš viņas nāsīs iejundīja to smaku, kas kādreiz sastopama vientuļās vārtrūmēs vai kāpņutelpās. Lēnām, vienu pēc otra kā smagā cīņā uzvarēdama, meitene pieveica pakāpienus, līdz atkal sajuta svaigu gaisu virmojam apkārt. Savas pašsajūtas dēļ nekur īpaši nesteigdamās, Dace pavērās pulksteī, kas likās bakstām mākoņus ar saviem rādītājiem, un mierīgi piegāja pie tā sāniem. - Desmit un divdesmit divas, - bija dzirdams kluss čuksts. Viņai bija jāgaida vēl astoņas minūtes.
Ko teiksi?