Kāpēc vajadzēja braukt? antuanete bija izdomājusi piedalīties Campo rīkotajā no Varjagiem uz Grieķiem. Man, savukārt tika uzticēta pus-saporta tīma funkcijas.

Kā braucu? Braucu pa Bauskas ceļu no Rīgas ārā un tad uz Jaunjelgavu pa kreiso krastu. Pie Aizkraukles bija nometne, pēcāk šāvu pa labo krastu līdz Rīgas HESam un tad pa kreiso krastu atkal un Bauskas ceļu.

Kā gāja? Lēnām un smagi. Pretvējš dzen izmisumā - interesantas sajūtas, kad ātrums ir 25 km/h un tu spied-spied, bet ātrāk nesanāk. Nejauks psiholoģisks treniņš.

Kas paliks atmiņā? Diezgan daudz - man līdzi bija foto aparāts. Tagad bildes:

Kaut kur pavisam sākumā.

Biju iebraucis Nāves salā - izrādās tur ir nejēdzīgi daudz zalkšu (starp citu, mans sapņu mājdzīvnieks - viens no trijiem - pārējie ir krauklis un krupis), no kuriem viens bija sabraukts. Astes gals nost, bet bikiņ vēl kustējās. Bilde tuvplānā.

Patīkamas zīmes pie HESiem, šī pie Ķeguma.

Visi laivinieki ir stāstnieki. Parasti stāsti sākas ar vārdiem ``Kā mēs toreiz dzērām'', citkārt tēma ir - ``Mēs to nevarējām zināt'' vai ``Tie gan bija pilnīgi iesācēji''. Šis konkrētais ir Kaspičs, stāsts ir netradicionāls - ``Es nosapņoju''. Ietver sevī HESu pārraušanu (standartsituācija) un večus ar raftu, kas laižas lejā pa straumi šādā situācijā.

Aizkraukles baznīca, kas nav Aizkrauklē. Varbūt muldu.

Viss brūk, viss mainās. Šis te - kolhozs Lāčplēsis.

Tītars no Lielavārdes (sitiet, ja muldu) falšās pils, kam blakus putnu dārzs.

Lucavsalas United laukums. Lucavsala pārsteidza ar sejām, kas tur klīda. Par cilvēkiem grūti nosaukt.

Kas attiecas uz pašu laivošanas daļu, tad par to var lasīt šeit.