Posted by [info]maya on 2016.05.05 at 17:46
Reiz. Sen. Ļoti sen. Pirms gadiem pieciem, bet varbūt arī desmit, redzēju sapni. Esmu Tartu. Ieliņa maza. Tumša. Vakars. Ieklīdu antikvariātā. Un tur man kāds iedeva grāmatu. Biezu un sarkaniem samta vākiem. Tas kāds vēl piebilda: "Ņem, te ir atminēti visi pasaules noslēpumi." Kopš tā laika vienmēr, kad esmu Tartu, meklēju sapņa antikvariātu. Līdz šim viņš palika neredzams. Bet tad gadījās iedzert pēc E. pirmizrādes. Braucām mājās svētdienas naktī un kaut kur pie Straupes es teicu: "Varbūt labāk braucam uz Tartu?". Tur arī pamodāmies. Rīts bija saulains un silts. Pilsēta mierīgi dzīvoja savu pirmdienu. Klasiski makšķernieki makšķerēja uzplūdušajā upē, vēl klasiskāki pasniedzēji rūtotās žaketēs un ar ādas portfeļiem virināja universitātes durvis, es kopā ar viņiem iegāju pačurāt. Eh. Smuki viņiem tur. Tad iznācu ārā un ... turpat aiz stūra jau viņš bija. No ārpuses izskatījās pilnīgi ne tāds kā sapnī - pārāk spožs un gaišs. Pagāju garām, bet tad tomēr atgriezos. Un, jā....iekšpusē slēptā istaba izskatījās kaut kur redzēta. Uz zema galda stāvēja patafons un viņam blakus sarkanos nodilušos samta vākos ar sudrabā krāsotām lapu malām - mana noslēpumu atminējumu grāmata. Atbildes gan bija izdzēstas.


 

Tikai zem vienas no tukšajām ailēm jau ar pildspalvu kāds bija ierakstījis tālāko meklējumu virzienu - "Kooksi māju īpašnieks Jānes ar sievu. Viņi nopirka mājas no Ado Grenzteinilt 1880. gadā."