Mans emocionālais es.

Apgalvojums: [man šķiet, ka] literāra darba analīzes rezultātiem vajadzētu atklāt un atpazīt autora apzināti un mērķtiecīgi darbā iekļauto informāciju, bet biežāk šie rezultāti atklāj ko tādu, par ko autoram nav bijis ne jausmas, un, vēl sliktāk, ko tādu, ko cita veikta analīze bieži neatklāj.

Ko es gribēju teikt - mani uztrauc apgalvojumi par jebkādu darbu, kas nav acīmredzami. Šādam apgalvojumam ir vērtība tikai ar piedēkli "man šķiet, ka", jo to ietekmē apgalvojuma radītāja dzīves pieredze, pašreizējajam stāvoklim piemītošās emocijas un vēl vairāk - dažādi gadījuma apstākļi.

Kāpēc par to aizdomājos? Lasu "Reading Lolita in Tehran", kas dod spēcīgus apgalvojumus par Nabokova Lolitu (neesmu to lasījis, bet rindas kārtībā tā ir). Šie apgalvojumi vieš šaubas.

Dzīvs piemērs, Pērkona Gulbis: Par Pērkonu, "it almost literary bids to overthrow the ideology in force". Nu nē, es to neredzu, man vajag izdzert puspudeli vīna un nedaudz iegrim vēstures annālēs, lai to saprastu. Un sliktākais ir tas, ka arī bez šāda fona šai dziesmai ir spēks, bet ja kādam vajag simbolisko jēgu, tad es viegli varētu sadzejot kaut ko par "galveno straumju radītiem mīļiem objektiem, kas tiek nīsti no daudziem tik tāpēc, ka ir no galvenajām straumēm, kaut arī visādi citādi mīļi no jebkura skatu punkta".

ps. Vakardienas jaunvārds: RI-DICK-ULOUS!