Poēzija ir mīkstajiem.
Es to šokolādes skaistulīti ieraudzīju kaut kad īsi pēc pusnakts, pamāju ar roku un ievilku bārā uz pāris kokčām. "Es tevi šorīt dabūšu," es viņai saku, bet par atbildi atskan lērums smieklu. Tuvojas divi un mūs ar Zigi un šito melno Mēriju izsviež uz ielas - Zigi viņa skuķis atšuva, tāpēc esam tikai trīs. M. tā kautri pasmaida un saka, ka zinot vienu ballīti Beltaunā, uz ko jālaiž. Zigis jau ir krietnā šmigā, tomēr iesēdinām viņu autiņa priekšpusē, lai es varētu aptaustīt skaistumiņu. Zigis ir traks, tas man patīk - pālī braucot garām kruķiem māj ar roku.
Nedaudz noskrāpējam sūda mašīnas labo sānu - sūds!
Beltauna ir kaut kas jauns - Kapitolhila homīšu un hipiju zālespīpētāju baru nomaina puskriminālie melnie zālespīpētāji. Garsiju nomaina Tošs, bet kāda starpība? Tā, esmu pālī, Zigis ir kaut kur atradis bongo un sit kopā ar kaut kādu mello džeku, zāle it kā iesit pa galvu, it kā nē, slikti paliek no viskija bez ledus. Dodiet man ledu. Tā, eju vemt. Bet nu Zigis ir riktīgi traks.
M. arī vairs nav diezko skaidra, bet nu viņa ir brīnišķīga - tādas acis un tādas krūtis: dievinu! Šitie sprogainie mati. Zigis izskatās atkal skaidrs un mēs ejam uz blakus māju, jo ir jau četri, bet šitā ballīte klapējoties ciet. Nu, manis pēc. Zigis nes uz pleciem savu bongo spēlmani, kas turpina sist ritmu, kamēr mana skaistulīte apķeras viņam ap kaklu. Es arī. Varbūt nedaudz iemiegu, bet, kad atkal atceros, es nedrīkstu aizpīpēt nākamo smēķi - pie logiem snaikstoties kaut kādi donatu rijēji. M. rēc, bet Z. ir pazudis. Paņemu visīti no kakliņa un ar lūpām piespiežos M. pupiem. Atkal aizmiegu.
Pamostos. Ir gaišs un ārā var dzirdēt mašīnas. Z. saka, ka jābrauc, un mēs braucam. Kur ir M.? "Pie velna viņu," saka Zigis; tūlīt atvērsies šņabja bode - tur jābūt klāt. Kā lai tiek galā ar šo Vašingtonas ziemu?