Mans emocionālais es.

Iepriekš atvainojos, ja pārāk gari. Tikko pamodos un atradu tēmu par ko pakustināt smadzenes.

Ja ir svarīgi, lai cilvēks zina, ka viņam ir tās diez ko labi neizskatīgās fotogrāfijas, tad vienkārši saki.
Ja nav svarīgi, tad nesaki.

Apvainošanās ir izdomājums un tas nav arguments, kas kaut ko svērtu, ja ir citi argumenti. Ja citu argumentu nav, tad nesaprotu, kāpēc vispār teikt šo sakāmo.

Ja "neapvainojot" ir domāts kā "neuzradot apsūdzības", tad apsūdzēšana sliktā fotogrāfijā saistoša var būt tikai tiem, kuriem trūkumus fotogrāfijā ir jānorāda. Nu, piemēram, nevar apvainot meiteni, kura bildē visu kustīgo ar savu mobilo telefonu, sliktā fotogrāfēšanā, jo viņas mērķis nav laba fotogrāfija un viņa nevienam neborē, ka viņai ir laba fotogrāfija. Savukārt, ja tas ir kaut kāds fotogrāfs vai kāds cits, kuram fotogrāfijas ir svarīga esība, ar kuras palīdzību kaut kas tiek stutēts, tad tev ir gandrīz kā pienākums informēt par atklātajiem trūkumiem. Pienākums tā kā tādam sabiedriski aktīvam pilsonim.

Ja mana oma mani slikti nofotogrāfētu izlaidumā, es viņai to neteiktu. Ja viņa nākamreiz draugiem sāktu lielīties, ka nofočējusi mani baigi labā rakursā, tad es arī neko neteiktu. Ja tas vēlreiz atkārtotos, tad es laikam tomēr pateiktu kā ir, jo viņa būtu sākusi stutēt kaut ko uz tās fotogrāfijas. Tas ir tāpat kā komentēt kāda bloku un teikt, ka kaut kas ir šķērsām. Ir svarīgi pateikt sakāmo vai nav. Nevis "apvainot" vai "neapvainot".