Beidzot, beidzot noskatījos.

— Если ты нормальный, то ты живёшь какой то неестественной жизнью.
— А я вообще не живу жизнью. Жить жизнью грустно. Работа — дом, работа — могила. Я живу в заповедном мире моих снов. А жизнь, что жизнь? Практически жизнь — это окошко, в которое я время от времени выглядываю.
— И что там видно?
— Да так...Ни фига. Муть всякая.
Diena šodien vienkārši brīnišķīga - 'like god has kissed me with a mouth full of scotch'!

Brokastīs un pusdienās, kā jau brīvdienā, mana viskijkafija, bet vakariņām cepšu keksu. Tagad gan došos pasataigāties, patofogrāfēt un nopirkt kādu labu grāmatu.
Kaut gan šis gads kopumā ir bijis ārkātīgi nozīmīgs, drastisku pārmaiņu pilns, bet tikai pēc vakardienas trīs lapdances es varu nešauboties apgalvot, ka it has not been a total waste!

Man šķiet smieklīgi, ka bija jāgaida vairāk nekā divdesmit gadi, lai pirmo reizi saņemtu no tēva zvanu dzimšanas dienā. Uz strip klubu šodien mani neviens nevedīs, jo tagd jābrauc uz universitāti, bet vakarā iešu vakariņās ar māsu un itāļu un norvēģu draugiem.
P.S. Ir pat kūka.

Beidzot, beidzot šeit ir jūtams nīkulīgs rudens, esmu omulīgi iekārtojusies dīvānā ar lielu krūzi kafijas un pudeli viskija, samazinājusi istabā apgaismojumu tik ļoti, lai var blendzt tuvējās mājas logos un sešos ofisos vienlaicīgi novērot apkopējus. Pilnīgi parasta 4diena.

Ir pilnīgi skaidrs, kāpēc māsa ar tādu nepacietību gaida pārcelšanos uz Lasvegasu - sasodīts, milzīga māja ar divām guļamistabām, uz Las Vegas Strip, ar baseinu utt., mēnesī izmaksā tikai 850$, tas ir vienkārši smieklīgi. Šeit 1000£ izmaksā īre vien.

Jau trešo minūti koridorī bļauj fire alarm, kaitinoši pat tad, ja kaut kas patiešām ir noticis, es turpinu lēnām dzert vīnu un skatīties "Zāģi VI".
Hahaha, kamēr drukāju - jau no attāluma dzirdamas ugunsdzēsēju sirēnas.
Gandrīz katru dienu kādam jāraksta vēstule, tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka Dwight'am ir taisnība.

Viss ir tieši tā, kā es biju ieplānojusi, es īstenoju savu karstāko vēlēšanos, bet es nejūtos laimīga. Tagad es vēlos, kaut šī pilsēta mani izmainītu.

Esmu vīlusies angļos, pat nevaru iedomāties, kas manī bija iedēstījis tik maldīgu priekštatu par viņiem, kā izglītotu un civilizētu tautu. Pieklājības frāzes no viņiem gāžas kā varavīksnes no Eltona Džona ausīm, bet patiesībā majoritāte ir neaudzināti rupekļi. Viena no šaušalīgākajām lietā ir tā, ka jebkurš melnais ir gatavs Tevi apsūdzēt rasismā, viņu klātbūtnē vispār jāklusē, kaut gan man ir pilnīgi nospļauties par citu etnisko piederību. Researching Crime and Deviance seminārā jau paspēju uzkāpt uz divu melno varžacīm, kad viņi ļoti pašpāŗliecināti un entuziastiski centās apkarot pieņēmumu, ka noziedzības līmenis ir augstāks mazāk civilizētās valstīs un reģionos. Par piemēru viņi ņēma Lielbritāniju(baltie) un Āfriku(melnie). Es sāku histēriski smieties. 'Crime lords ruining West Africa', 'South Africa, World Crime Capital?', 'Rape and murder stalk South Africa's playgrounds and classrooms' - mani fascinē un vienlaicīgi neprātīgi baida cilvēki, kas savu pārliecību balsta un pliku neko.