leda

Nu, ņemot vērā to, cik grūti ir aiziet, saņemties pēdējiem spēkiem, lai pateiktu "nē", diez vai to varētu nosaukt par padošanos; ņemot vērā, to, kāda ir sabiedrības attieksme pret pašnāvniekiem, ņemot vērā to, ka filmas, grāmatas, ziņas producē pašnāvnieka-neveiksminieka-vājā cilvēka tēlu, es teiktu, ir vajadzīga milzīga drosme, lai izšķirtos uz tādu soli .. turklāt varētu izšķirt pašnāvības, kuras izdara (vai grib izdarīt), tāpēc, ka "mani neviens nemīl", un tādas, kuras tiek izdarītas kā zināms pārdomāts žests, turklāt līdz galam patiess žests, kurš nespēj sev melot un samierināties ar meliem sev apkārt.

Bet par centieniem saskatīt pozitīvo, jo apkārt ir pietiekami daudz mēslu... nu ko lai saka, ir tāda tipa mēsli kā "man ir tik daudz jāstrādā", "priekšnieks/pasniedzējs/skolotājs mani neciena", "mani ir piekrāpis draugs/draudzene"... bet tas taču ir tāds seklums, tā ir nespēja pacelt galvu mazliet augstāk un uz brīdi atrauties no savas mietpilsoniskās un nožēlojamās dzīves... tās ir mazas un nožēlojamas bēdas. Prieki, ar ko šīs bēdas tiek kompensētas ir tikpat sekli.. Atrauj savu skatienu no savām kurpēm un paraudzies dziļāk.