Kravāju koferus, domaaju.. un raudu. Nepaartraukti raudu. Es zināju, ka būs grūti tiklīdz tuvosies brīdis. Nu tas tuvojas un ir arī grūti. Varbūt labi, ka tikai tagad.. bet vēl jau visa ritdiena kopmplektā ar atvadīshanos..
Man nav bail no tā, kas būs tur.. bet man ir nenormālīgi skumji teikt visiem attā uz gadu.. Ar katru brīdi aizvien skaidrāk apzinos, ka mani tik ljoti nesaista šī vieta, bet gan cilvēki. Sasodīts, kaut vai aizklapējiet ciet, visus lemonus, pulkvezhus, depo, chilli picas.. nobuldorizeejiet vecriigu ar visiem tornjiem un bazniicaam, aizsleedziet briivības ielu un uzrokiet avotu ielu, aizberiet juuru un daugavu.. visas shiis vietas bez miiļajiem cilvēkiem ir tukšas un nekādas.. tādu uz pasaules ir miljoniem, vēl labāku.. īpaši ir tikai cilvēki un sajūtas, kādas tie rada. Konkrētas ielas, mājas un pagalmi ir tikai asociācijām.. lai garām ejot varētu atcerēties sejas, vārdus, smaidus, pieskārienus.. visu.. varbūt tāpēc šodien domās visu laiku veidoju stopkadrus.. vienīgi.. man bail, ka tie ir derīgi tik komplektā ar konkrēto vietu un citur tos atdzīvināt vairs nevar.. bet vēl vairāk man bail.. ka daudz kas ir gaistošs.. daudz kas, bet ne viss.. es zinu, ka ne viss.