Nu tad tā, esmu saņēmusi dažas dunkas sānos par publisku aprunāšanu SCibā! Bet, nu sasper jods (”O” kā otolaringologs) es taču rakstu sev, nevis tāpēc, ka nevaru ar kādu par to parunāties dzīvē. Man vienkārši ir ļoti mazas kapacitātes atmiņa (pie tam selektīvā), bet atcerēties ta’ gribas.
- Ja tu raksti sev, kāpēc neraksti pa slepeno?
- Nuu.. nez..
Nē, zinu gan, tāpēc, ka tad iziešu no da jebkādiem pieklājības rāmjiem, pie tam.. ja nu netīšam vai tīšām kādreiz šos murgus tomēr publiskoju? Tas būs kā atraut pulvera mucu, jo tak, piekrīti, runājoties ar citiem esam tā kā diplomāti un tā...

Tā nu es tagad domāju, kā darīt, ko darīt.. varbūt tiešām jāraksta daudz privātāk un sev (tas ir tā, ka slēpti) vai tā, kā līdz šim (bet tad es daudz ko neuzrakstu), vai arī.. „vecais triks” ar ierakstu dalīšanu: kas Sašam, kas Pašam! ;)

Brālis manā istabā palaidis smaku.
Vīraka smaku.
Vjee..