Šonakt redzēju tik daudz krītošu zvaigžņu kā vēl nekad savā dzīvē. Šķiet to bija tik daudz, ka vajadzētu šķist, un kas par to, ja šonakt vēl viena iemirdzēsies un sāks lēnīgi prātīgu vai zibenīgi spožu ceļojumu melnumā? Bet, nē, par katru gribas aiz sajūsmas iekliegties un pārējiem vērotājiem saukt: „Vai redzēji?! Vai redzēji?!” ah..

Patiesībā dīvaina sajūta, tā gulēt pie jūras smiltīs un ilgi, ilgi skatīties debesīs, šķiet arī es jau mazliet esmu tur. Un tad vēl prātot, cik jūrai labi, jo, kad nav mākoņu, tā katru nakti var vērot zvaigznes krītam.. Un cik jauki tā iemigt, bezrūpīgi zem klajas debess uz baltām smiltīm.. tikai vakar pa dienu to klusībā ievēlējos un jau tik ātri mana vēlēšanās piepildījās.<>

<>Šodien man ir cita, vēl karstāka vēlēšanās. Tik ļoti gribas, lai kādam ir labi un, skatoties zvaigznēs nebūtu jādomā, cik skumji tās izgaist.. jo tās izgaist, tieši tā, kā to vēlamies mēs.. skaisti.. skumji.. spoži.. silti.. kā vēlamies mēs..