Pirms mirkļa izlasīju sev adresētu klasesbiedra vēstuli un atsēdos. Bāc, tik atklātu un tik.. tā, ka es pat iedomāties neko tādu nevarētu, jo skolas laikā mūsu attiecības bija raksturojamas ar banālo vārdu savienojumu „draudzīgas klasesbiedru attiecības”. Nekā savādāk tās raksturot nevaru. Katrā ziņā nav nekā tāda ko varētu nosaukt kādā „īpašajā” vārdā, nav nekā tāda ko pēc skolas gadiem atstāstīt draugiem sākot ar tekstu: „Jā, un tad mēs kopā ar viņu...”. Arī pēc skolas esam tikušies tikai pāris reizes, pie tam tikai klases kopīgajos, bezpersoniskajos pasākumos. Aizvakar viņu satiku uz ielas. Pāris minūtes parunājāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Ne pirmo, ne pēdējo reizi tā gadījies, taču vakar manā pastkastē nonāk vēstule, kurā viņš raksta, cik žēl, ka es jau drīz braucu prom uz tik ilgu laiku, jo viņš esot sapratis, ka tieši ar mani gribētu būt kopā.
Es nesaprotu. Vai es tā pēkšņi varētu kādam atzīties? Un, ja varētu, kam būtu ar mani jānotiek? Vai man būtu jāsajūk prātā? Vai jākļūst par rozā briļļu īpašnieci. Nē, es nesaprotu, nu bāc, pat, ja es galīgi kāda dēļ nojūgtos, es laika nekad, nekad nesacerētu tādu vēstuli. Tik tiešu, ka jau brutālu. Velns, un varbūt tā ir mana kļūda? Varbūt es tā kūļājos un ņemos un tāpēc.. nē, neko.. man ir labi. Man patiešām IR labi. Vai arī es sev tikai cenšos to iegalvot?
Jā un vēl.. vai tāda pēkšņa atzīšanās ir vājuma pazīme? Vai gluži pretēji, jo es godavārds tā nekad nevarētu izdarīt. Un vispār, kam jānotiek, lai pēc gandrīz četru gadu neredzēšanās kaut ko tādu cilvēks otram pateiktu?
Un atkal. Sēžu pie datora. Blenžu monitorā, domāju. Ko atbildēt? Laikam neko. Pagaiām.