Tātad, es atzīstu, ka esmu atkarīga. Man ir darbs, es mācos un pagaidām vēl TĀ dēļ neesmu sabojājusi attiecības ar ģimeni un draugiem, lai gan ir brīži, kad viņus kaitina mana ‘aizraušanās’, un brīži, kad nevaru apstāties, jo vajag vēl un vēl. Apzinos, ka tas kaitē manai veselībai un, protams, tas tukšo naudas maku, bet es nespēju sev atteikt, pat tad, ja zinu, ka jau nākamajā brīdī man nāksies to rūgti nožēlot, bet šī viena saldā mirkļa dēļ... eh.. Atzīšos - brīžiem ir tik traki, ka nespēju domāt ne par ko citu un šķiet, ja tūlīt pat netikšu pie jauniem krājumiem, sākšu skraidīt pa sienām vai uzbrukšu nevainīgiem garāmgājējiem. Mana atkarība ir kā paisums. Nav, ne miņas no tās un te pēkšņi.. attopos, ka esmu atkal līdz kaklam tajā.
Manas atkarības vārds ir... saldumi! :P Nav jau tik nopietni, bet brīžiem tiešām šķiet man jāiestājas kādos anonīmajos saldumēdājos, jo šodien jau kopš paša rīta cīnos ar sevi, lai atkal nesaēstos visādus kārumus :)))
..viena šokolāde, ko apēdu no rīta, tak neskaitās, ne?... :))