Vakar biju uz jauno grupu konci Zāģis’04 Sapņu fabrikā. Šausmas. Konkursam atlasītas bija absolūti neinteresantas un nespējīgas grupas, kuras viena no otras ne ar ko neatšķīrās. Labi, bija varbūt divas, kuras bij’ daudz maz ok, bet kopumā -  katastrofa.

Publika arī vienkārši ‘ideāla’ – pārsvarā sadzērušās 8. klases meitenītes. Dažas Dzelzs Vilka uzstāšanās laikā (šie bij’ viesu statusā) pamanījās uzdejot arī erotiskās dejas ap metāla stangām un ik pa brīdim mēģināja uzrāpties uz letes. Iesmējām, ja vien šīm būtu krūšturi, noteikti kā īstās fanes mestu Dzelzs Vilkam uz skatuves :D  

Bet vakara nagla bija nereāli pārstilīgs tusētāj-sīcis, kuram, spriežot pēc izskata, vairāk kā 11 - 12 nebija. Šis pasākuma laikā izcēlās ar to, ka bija aizlējies un pārpīpējies totālā nejēgā, bet ik pa laikam saķēries rociņās ar savu lielo māsu (tai kādi 13 – 14) steberēja ievilkt nākamo dūmu. Sajūta tāda, ka bezmaz jāiet klāt un jājautā: „Pusīt, kur tava mammīte?” vai jāmeklē šī pašrocīgi, lai tak savāc savu mazo kņupuci uz mājām, kamēr nav atstiepies.

Šajā brīdī atmiņā nāk viena no retajām anekdotēm, kuru atceros:

Diena. Laiks patīkams un silts. Saulīte spīd. Sēž parkā puisītis uz soliņa - iedzer aliņu, uzpīpē. Garām iet tantuks:

-        Vai, dēliņ, vai! nu kā tu šitā? Vai tad skolā nemaz nav jābūt?

-         Vēcmāmiņ, attopies, kurš tad no četriem gadiem skolā iet?

Vot i tā! :) Āaa.. bet ir arī pozitīvais visā šajā pasākumā – tagad ar tādu (!) baudu klausos savus CD. Šodien patīk visi – pat tie, kuri parasti tā ne īpaši! :)))

Pietiek ar vienu vārdu, lai uz visiem laikiem mainītu attiecības.

Šodien 21:00 k/t Rīga vēl var paspēt noskatīties Diskocūkas. Arī tur apmēram par to pašu. Nākamnedēļ rādīšot arī kaut kur pa tv, tad skatīšos otrreiz. Man patika.

Vēl joprojām nemāku lasīt lietošanas instrukciju un piekrītu 'piccolo' „jebkura izvēle var būt kļūdaina”. Manas izvēles (ja vien tas attiecas uz labāko variantu meklējumiem, kā kādu neapbēdināt) pārāk bieži sāk palikt kļūdainas. Sorry, draudziņi.. vēl tikai mācos.