Lieta Nr. #1

Šodien atveru „Dienu” un lasu:

„Pēc neilgas svārstīšanās mēģinājuma korupcijas novērošanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadībā apstiprināt premjera Induļa Emša paša izvēlētu kandidātu un viņa atteikšanos virzīt trešajam balsojumam Saeimā biroja pagaidu vadītāju Jutu Strīķi, piektdien nolemts uz svarīgo amatu nākamnedēļ izsludināt atklātu konkursu – jau ceturto iestādes pusotra gada ilgās pastāvēšanas laikā.”

 

Nē, nu murgi. Varbūt esmu bremzēta, bet man nācās to pārlasīt vairākkārt, lai iebrauktu (nezinu vai pat tagad tas ir izdevies). Un tas vēl skaitās pirmais teikums, kuram jāieintriģē lasītājs un nemanāmi jāievilina pārējā teksta lasīšanā.

 

Lieta Nr. #2

Vakar eju pa ielu un pamanu, ka man pa priekšu iet divi stāvi, ietinušies melnos, plandošos apmetņos un kapucēm galvā. Neomulīgi. Ejot garām sapratu, ka tā ir reklāmas akcija, kas izpaužas tā, ka pa Rīgu klejo meitenes saģērbušās kā nāvītes (pietrūkst vien izkapts) un dalot reklāmas bukletus skandina: „Nāvīgi skaisti apavi”.

 

Es esmu stulba, vai kā? Bet nu cik esmu mācījusies reklāmai vai nu jāpārsteidz vai jārosina cilvēkos patīkamas emocijas, bet nu kāds nāvei sakars ar to? Ok, vārdu spēle, bet vai šis ir īstais gadījums? Atbaidoši.

 

Lieta Nr. #3

Pirms pāris nedēļām Triangula bastionā pamanu izkārti kafejnīcas logā: „ (..) BARBEĶU BARS”

 

Pa kruto! Ē, nu ok, pieļauju, ka restorānā nav neviens darbinieks, kurš kaut cik ok saprot latviešu valodu. Lai būtu – eksotika. Bet, nu sasodīts! Vai firmā, kura izgatavo plakātus arī nav neviena, kurš pamanītu TIK acīmredzamas kļūdas?