Nu, ok man tagad ir arī žurnāla draugi, bet tas vēl joprojām nenozīmē, ka es šeit palieku. :) Pat neskatoties uz to, ka žurnāls ievelk un ievelk.. katru reizi kad esmu šeit izlasu visu dzīvē pazīstamo draugu ierakstus, žurnāla draugu ierakstus, vēl dažus... reizēm pati kaut ko ierakstu, un tad aizeju. Aizeju, bet neatslēdzos, rakstu galvā.. tas sāk apnikt..

Man nepatīk saistības! Un ja tā, kādēļ tās radīt pašai?

Labi, savāc savu spainīti, savāc savu lāpstiņu, savāc savu Ilzīti un Pēteri! Ej! Ejiet visi, celiet pilis citā smilšu kastē, nespēlējieties, nerunājiet ar mani, garām ejot izmetiet manas grāmatas pa logu, uzspļaujiet, iesperiet. Dariet tā, dariet ko gribiet. Es nekliegšu un neraudāšu, es nepielūgšos un neplēsīšu matus. Vairs nē. Šoreiz vairs nē. Kāda jēga? Pasaki kāda? Vai tas padarīs notikušo par nebijušu? Vai tas liks aizmirst? Pat, ja liktu, es izvēlos atcerēties. Atcerēties, lai sagaidītu nākamo smilšu piļu zemestrīci kā kārtējo un neraudātu sen izraudātas asaras.

"(..) cilvēkos nav ne labestības, ne ticības, ne žēlsirdības, tikai tas, kas nodrošina tiem mirkļa baudu. Viņi medī baros. Viņu bari iztīra tuksnešus un tad kliegdami pazūd tuksnesī. Viņi pamet kritušos. Viņu sejām ir pielīmētas grimases."

(Virdžīnija Vulfa, "Deloveja kundze")