Šodien nolēmu pirmo reizi dzīvē iet uz kino viena. Aizgāju arī. Un „Sapņotāji” man ļoti patika. Iznācu no filmas un pilnīgā apātijā, nedomājot, ka pieklājības pēc tā jāpārspriež ar līdznācēju, gāju pa ielu un pārdomāju tikko redzēto. Tagad zinu - ejot vienatnē uz kino pēcāk ir laiks, lai kādu brīdi vēl visu pārdomātu un tikai tad dalītos pārdomās ar citiem.

 

Nezinu, katrs jau saprot savādāk un paņem no filmas ko citu. Manā galvā tagad ir neskaitāmas puspasakāmas domas, kuras es pati vēl nesaprotu un varbūt arī nesapratīšu nekad vai sapratīšu noskatoties vēl 197 filmas.. nezinu, apkārt ir tik daudz ietekmju un lietu, ka reizēm pat nesaproti, kas esi starp tām un kurā brīdī vairs neesi tu, bet notikumu un ietekmju atspulgs.. mēs esam vieni, vieni un vieni, pat vēl vairāk.. dzīve ir spēles, kuras spēlējam, lai slēptos, un maskas, kuras mainām, lai pasargātu sevi un apslāpētu izjūtas, kuras biedē un kuras nespējam iztulkot pat sev?..

 

Tāda apātiska, jocīga sajūta.. kaut kāda lidojoša nerealitāte.. nezinu.. pat negribas atgriezties.. Tinkš! Aiz durvīm nokrīt atslēgu saišķis. „Tu jau mājās?” „Jā, jau kādu brīdi esmu atpakaļ. Vai atnesi ko garšīgu?” :)

 

Tagad graužu ābolu un domāju, bija gan viens „trūkums” filmai. To pagaidām atļaujos norakstīt uz savu iesācējas statusu kino apmeklēšanas jomā vienatnē. :) Ļoti patika mūzika, bet beigu titrus, lai uzzinātu, kas tā bija par mūziku un varētu to atrast un vēlreiz paklausīties, nesagaidīju. Tādēļ, ka pārējie skatītāji komētas ātrumā saģērbās un pazuda no zāles. Paliku tikai es un durvju vērējs, kurš izteiksmīgi žvadzināja atslēgu saišķi, likdams saprast, ka „taisies, jaunā dāma, veicīgāk, savādāk man siermaizes apkalst un kafija dziest.”