Ilse Kahrklis
17. Aprīlis 2015
09:21
Vakar skrēju omīšu riksītī - lēni lēnītiņām. Kopā ar Līnu pusstundā pievārējām 5, 1 km. Puikas 6, 9km. Pēc skrējiena jutos kolosāli - nenomocījusies, bet ar sajūtu, ka pelmenis ir pakustējies. Vakarā kā vienmēr pēc kustēšanās uznāca rijamais. Centos apmānīt ar biezpienu un gurķi. Sanāca! Bet šorīt pamodos izžuvusi un viegli pietūkušiem pirkstiem. Nedaudz velk gūžu muskuļus. Labprāt rīt skrietu atkal!
09:51
nedadudz bēdīgāka nots - laikam nebūs mums vairs dārzs.
opis joprojām nav nokārtojis mantojuma lietas un tad kad mēģinu runāt ar viņu par kopšanu, tad visu laiku kaut kādas višī vašī atbildes. nekā konkrēta. viņš tik aizņemts, tik aizņemts, bet ar ko?
vēl vesela kaudze detaļu, kas mani personīgi satrauc un izraisa nepatiku.
man liekas pārāk absurdi 65 gadus vecam vīrietim stāstīt, ka zāle ir jāpļauj ik 2-3 nedēļas un tas ir absolūtais minimums, kas dārzā jādara.
vienkāršāk ir uzlikt mīksto.
tik kāpēc skumjas mani māc, kad iedomājos par dārzu?