09:44
vakar bija saspringta diena. rīta pusē man bija 40 min gara telefonsaruna ar galvu mednieku no Minhenes. interesanti, bet pēc atsūtītajām vakances detaļām, laikam tomēr atteikšos kandidēt.pēc vieniem ar Annu padusē bizoju uz skolu savākt Maksi. notika neliela nesaprašanās. viņam bija gatavam doties man līdz, bet tā vietā vēl organizēja braucamrīkus un dabūja no Kristiāna pa muti. tika iesaistītas skolotājas, vienvārdsakot - pasākums ievilkās. bet mums taču bija jāsteidzas nokļūt pilsētas otrā malā uz kung fu pārbaudi. ieradās pats lielmeistars. man nedaudz nāca smiekli un bija vīra žēl redzot kā viņš saķer galvu noskatoties demonstrējumos. pēc tam viņš pusstundu puikas tirpināja. lika atkārtot un izpildīt spērienus, sitienus. nedaudz pat tā kā izsmēja. citi vecāki novērsās un sašķieba sejas. viena mamma man blakus teica, ka iepriekšējā pārbaudījumā viņš bērnus tik ilgi mocījis, līdz viens puika sācis raudāt. man gan viss pasākums nelikās tik briesmīgs. nu tā izsmiešana varbūt nebija vietā, bet viss pārējais - tā jau ir, ka tie puikas iet tur drusku tikai pavicināties. nekādu aizstāvēšanos viņi tur neapgūst. savādāk Maksis nedabūtu ik pa laikam pa muti no Kristiāna.
man patika, ka lielmeistars beigās teica, ka iespējams tikai 30% no viņa teiktā saprot, iespējams viņa vārdus sapratīs tikai pēc diviem gadiem, bet ka viņs ar to varot dzīvot.
Maksis izgāja otrajā grupā kopā ar puikām, kas trenējas gadu ilgāk nekā viņš un saņēma zemāko novērtējumu. protams viņš nav labs cīnītājs, reizēm, kad viņš lielas, ka viņs māk labi spērienus un tos mājās demonstrē, es saķēru viņa kāju un smejos kā viņš locās un krīt gar zemi. nu kas tas par spērēju, kurš nevar nostāvēt un pats gāžas? bet mājās apskatot to mazo video gabaliņu, ko man sanāca uzfilmēt ar Annu rokās, manām acīm izskatījās labi. vismaz viņš uz līnijas nostāvēja nevis kā tas puika no pirmās grupas, kurš krita vilaik nost.
lai vai kā - pirms gulētiešanas mēs visu vēlreiz pārrunājām. par spīti bailēm no lielmeistara viņš grib turpināt un uzlabot savus trūkumus. Stefans stāstīja par apmācāmo attieksmi no lidošanas instruktora pozīcijām. es paskaidroju, ka mācīšanās nozīmē darīt to, kas iepriekš nav darīts. ka pats process var sākumā būt nepatīkams, jo jāizkāpj nosavas komforta zonas, bet rezultāts to visu atsver. viņš atcerējās kā mācījās peldēt un lekt baseinā un man piekrita.
pēcāk man bija termiņš valsts darba biržā (Arbeitsamt). sākumā biju domājusi ņemt Annu līdzi, bet tā kā viņa aizmiga pārgurusi no rāpošānas apkārt pa sporta zāli, tad atstāju visus trīs bērnus vienus mājās. uzliku kā pēdējo zvanīto numuru mājas telefonam savu mobilo, palūdzu abiem lielajiem atrādīt piezvanīt spējas un nedaudz drebošu sirdi atstāju dzīvokli. pie biržas tantes uztaisīju nelielu šovu, pastāsīju savāktās detaļas par atlaišanu un maniem līdzšinējiem pieteikumiem. vienojāmies aizpildīt obligāto profilu un šķīrāmies sakot "uzneredzēšanos!" tajā brīdī viss tā ļoti organiski notikās, bet izejot es drusku pabrīnījos par savu savāktību un drošo iznesību. man likās, ka man ir mazvērtības stāvoklis... sarunas vidū iezvanījās mans mobilais un Maksis jautāja kādu krēmu smērēt Annai uz dupša pēc kakas nomazgāšanas. biju mēma. teicu, ka kaka pagaidīs. galvenais, lai iztiktu bez traumām līdz es atgriežos. mājās atnākot izrādījās, ka kaka nemaz nebija bijusi. bērns bija pabarots, padzirdīts, izklaidēts, smaidīgs un priecīgs. kopumā biju prom 50 minūtes. saslavēju abus lielos par tik izveicīgu darbošanos, bet nu nezinu vai tik drīz mēs to atkārtosim.
vēlā vakarā pēc 2 nedēļu ilgas atpūtas viesistabas dīvānā, svinīgi atgriezos laulības gultā. jau nedēļu Anna gulēja netrobelējot naktī. varat trīs reizes minēt vai tā bija arī šinī naktī? nē! pēc 3 sākās iknakts koncerts. Stefans sēdēja gultā un dusmīgs prasīja, ko es tādu daru, ka bērns naktīs mostas. es patiešām nezinu. segas un spilvenus pārnesu, kad viņa jau gulēja. viņa nevarēja redzēt mani gultā guļam. S domā, ka viņa kaut kā mani jūt. es pieļauju domu, ka iespējams es kaut kā īpaši krācu, klepoju vai ko citu daru. es gan palikšu arī šonakt guļamistabā. varbūt tomēr tā bija tikai sakritība. ja nē, tad atgriezīšos pie savas sākotnējās idejas, ka viesistabā guļu nevis es, bet gan pati Anna.
guļamistabā atgriezos, bet veselība tikai nosacīti ir uzlabojusies. ab neko daudz nepalīdzēja. visas manas kakla sāpes ir atgriezušās. biju vēlreiz pie dokas, viņa pēc palūkošanās manā kaklā teica, ka man ir gan blusas, gan utis. pēc mana pārsteigtā skatiena viņa smejoties paskaidroja, ka angīna ir izārstēta, bet nu esot vīruss. tā kā tikko izdzerts ab kurss nekādas citas zāles man neizrakstīja, ķermenim esot jāatkopjas. es nezinu par angīnām un vīrusiem neko, bet gan toreiz, gan tagad šķaudot man saskrien asaras acīs, jo kakls sāp tik ļoti it kā kāds ar raupju smilšpapīru pa iekšu vilktu. un katru rītu mostos rīstīdamās, vemstīdamās, jo kaut kur starp augstslējām un degunu ir pielipis kaut kāds draņķis, kas nekustas ne uz priekšu ne atpakaļ un nemitīgi kairina un kaitina. skaloju kaklu ar sālsūdeni, karinu galvu uz leju, dzeru paraceptamolus un sinuspret. kā arī sūkāju isla sūnu ķerpja končas. man tas viss jau ir piegriezies līdz brošai. pie dokas gan vairāk neiešu. divas reizes ar mazu aktīvu bērneli gaidīt vairāk nekā stundu man pietika. es nedomāju, ka man pienākas kaut kādas priekšrocības un mani jālaiž pa priekšu, es vnk neiešu pie ārsta vairāk. kaut kad tas taču pāries, vai ne? šodien es nedzeršu paraceptamolus, bet vakarā salietošos Jim Beam. šņabis gan būtu labāks. stipra skrūve ar drusku apelsīnu sulas. nu redzēs...