Ilse Kahrklis

14. Marts 2014

11:44

trešdien bija visu laiku labākā spēļulaukuma pēcpusdiena.
Līna saorganizēja savas meitenes un viņu mammas. aizgājām visi uz sp.lauk. šu-šu, la-la. smuka diena, saule spīd, bērni skraida apkārt, Anna rokas pa smiltiņām. tad parādas Jākobs ar savu tēti. Jākoba tētis ir jau opis, Jākobs ir otrās laulības bērns, par kuru viņš ļoti rūpējas (tas laikam visiem vīriešiem raksturīgi, ka vēlajiem bērniem pēkšņi čakras atverās).

Jākoba tētis piebiksta man un jautā vai es nevēlos saldējumu. protams, ka es vēlos! bet kā nu es tā uzreiz piekritīšu svešu tētu saldējumu piedāvājumiem. kāmēr svārstos vēroju bērnus. Jākobs nostājas laukuma vidū un skaļi jautā "kurš vēlas saldējumu?" drīz vien pēc tam Jākobs gandrīz tiek sabradāts zem spiedzošām meitenēm :) tā nu mēs visas dabūjām saldējumu. man vislaik hihins par mātēm klukstēm un tētiem, kas iekaro visu uzmanību ar saldējumu. Jākoba tētis starp citu ir runīgs. un tieši par vīriešu-sieviešu lomu modeļiem grib parunāt. mēs aizķeram visādas tēmas. drīz pievienojas ar citas mammas mūsu sarunām.

vispār interesants piegājiens viņam. visa cita starpā es runāju par to, ka es visu varu, bet nedaru, jo negribu. noklusētais teikums ir "jo savādāk priekš kam tad man ir vīrs", bet viņš man atjautā pretī - bet kāpēc Tu nedari? Tu taču visu vari. man bija mute ciet. intensīvi rakņājos pakausī un mēģināju kaut ko izdomāt, bet nekas prātīgs nenāca galvā. galu galā man pašai sev nācās atzīt, ka varēšana, bet nedarīšana ir tā pati vien spēlīšu spēlēšana. man gan par šo vēl būs jāpadomā.

tad kad viņš stāstīja, ka viņa lielie bērni paši izauguši, jo viņš esot bijis pārāk aizņemts ar karjeras veidošanu, tad aizķērām arī atšķirīgo dēlu/meitu audzināšanu. man par lielu prieku viņš visu noliedza un ierunājās par tēva/mātes modeļa pārņemšanu. tā taču mana pēdējā laika mīļākā tēma! ko starp citu neatzīst mans vīrs un es neesmu par to ar tēvu runājusi, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka arī viņš noliegs. meitas pārņem mammu modeļus un dēli tēvu. nevar Mārcim pārmest to, ko tēvs pats nedara, un nevar Maksim pārmest, ko Stefans pats nedara. bet ik reiz, kad es par to S ieminos, tad iet vilna pa gaisu. tad man gribas smieties par viņa tuvredzību, lai gan patiesībā tas ir ļoti ļoti skumji.

bet atgriežoties pie topika - bija sasodīti forša diena spēļu laukumā.

un šodien sekojot pati savam ieteikumam - ja ir grūti, tad to nevajag - atteicu zobārsta termiņu. iesim ar Anni uz dārzu un stādīsim mellenes, rozi un zemenes.

22:50

* Annai traki paīk dārzā! viņai ir ar ko cīnīties (kalns) un viņa nebaidas aizdoties "tālēs zilajās", jo es joprojām esmu redzeslaukā.
* aizsūtīju lielos sīkos nopirkt dažus sīkumus uz veici. Līna atstiepa pār plecu 12 virtuves dvieļu ruļļus......
* antuanetes iespaidā sāku skatīties kāzu valšus ar pārsteigumiem un man sagribējās ar Maksi pēc gadiem 15 kaut ko kopā nodejot. mūsu šābrīža kroņa numurs ir kājas ģitāras spēlēšana un neganta matu kratīšana. lai būtu skaidrs - es to visu neizdomāju - savulaik man to iemācīja mana mamma. bet vispār Maksim patiešām ir skolā kaut kāds numurs jāuztaisa ar vecākiem vai citiem radiniekiem kopā un man ļoti gribas viņu pierunāt, lai mēs kko daram.
* atgriežoties pie tēviem-dēliem. kāmēr bijām dārzā tikmēr oma atnāca. baigi forši, bet nu grūti ar viņu. man reizēm jau agresijas lēkme sākas tikai viņas balsi un to īpašo toni dzirdot. bet Maksis vēsā mierā jau 8to reizi skaidro, ka tā sarkanā ir viņa mamma Kristīne, bet tas kas rāpo ir mūsu bēbītis Anna. nu gluži kā Stefans. kur viņiem tā pacieība reizēm rodas - nesaprotu.
Powered by Sviesta Ciba