Kādā mirklī esmu pazaudējusi daļu no sevis. Esmu pazaudējusi to striķīti, kas mani veda cauri laikam un saistīja ar pagātni. Atceros sevi bērnībā - pirms skolas, atceros sevi pamatskolas gados un nejūtu nekādu saikni ar to bērnu. Atceros sevi vidusskolā un arī to skuķi es nepazīstu. Kādā mirklī notiek pārtrūkums un rodos es. Šobrīd jūtos kā homunkuls (tāds kruts vārds, ko vidusskolā īsti neizpratu). Esmu radusies tukšā vietā. Neesmu piesaistīta nekam un nevienam. Man nav sakņu. Vēl nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti. Kaut gan mēģinu šos pajukušos jēdzienus (labi un slikti) nelietot, tomēr gribas saprast, pie kā šāda bezsakņība var novest.