Zaķīši, pagājušo nedēļas nogali pavadīju ļoti jaukā seminārā par darbu ar imigrantiem, gan tādiem, kā es, gan tiem, kas te uz Spānijas dienvidiem dodas no Āfrikas puses, ne visai legāli un nu ļoti nedrošās laivās. Bet ne par to ir šis stāsts.

Seminārs bija pārsteidzoši emocionāls. Treneris, gods un slava viņam, tā vietā, lai mums blieztu teoriju un stāstītu par "viņiem" ar sava veida pusmeditācijām sāka vilkt no cilvēkiem laukā mirkļus, kad viņiem ir bijusi nepieciešama palīdzība, emocionālos pārdzīvojumus un tādā garā, lika mums dejot, kliegt un rādīja skumjas dokumentālās filmas. Vārdus sakot grupas terapija trīs dienu garumā. Treneri paši beigās atzina, ka viņu mērķis bija emocionāla manipulācija, es to uzskatīju par braucienu emociju amerikāņu kalniņos, turklāt tādu tīri tīkamu - viiiuuu!

Šis bija nepieciešamais un garlaicīgais ievads lai nonāktu pie lietas. Tātad- lieta. Es neraudāju. Ne jau vienīgā, kas to visu pabeidza ar sausām acīm, bet tik un tā reizēm sajutos "slikta". Nu ja man ārā nenāk, ko lai dara? Ar varu tak tās asaras nespiedīšu. Piesēdu parunāties ar vienu no treneriem, manas EBD organizācijas šefu. Šis man sāka jautāt, kas man iekšā notiekot un vai manī esot mūri, kās man liedzot ļauties līdz galam? Nu vai zin'. Vai tiešām tas, ka viens cilvēks noteiktā mirklī neraud, uzreiz liecina par nez cik dziļām traumām, nespējām un traucējumiem? Sarunu pieklājīgi pabeidzu un aizgāju vakariņās, bet viegli purpinot zem deguna un ziemeļnieciski nesaprasta.

Tad man nāca apgaismība, kuru iemetīšu nākošajā ierakstā, jo tas jau ir cits stāsts.

Visi tie, kas skaita, ka Ziemeļnieki neizpauž savas emocijas ir galīgi muļķi un ziemeļniekus, tai skaitā latviešus, līdz galam nepazīst. Arī mēs paši sevi līdz galam nepazīstam, bet tas jau ir cits stāsts. Mēs vienkārši tā vietā lai emocijas izpaustu tieši, tās tik pat skaidri pasakām starp rindiņām. Tipiskais piemērs, kā vienmēr, ir mana mamma. Četrus gadus pavadīju studējot Rīgā. Mana māte man mēdza zvanīt tā ap deviņiem, desmitiem vakarā. Diezgan bieži sagadījās, ka es šajā laikā vēl tikai pārrados kojās, vai - arī diezgan bieži - no tām devos prom. Tā nu mana māte katru reizi sarunu nobeidza ar purpināšanu, kur ta' es tik vēli vazājoties apkārt, vai ta' mani no kojām izmetuši un tādā garā. Mulķīgi vai ne? Viņa taču tik pat labi kā es zina, ka pilsētās dzīve ielās beidzas vēlāk nekā laukos, zina, ka es strādāju, studēju un vispār daru daudzas lietas, līdz ar to mājās pārrodos vēlu. Pirmās reizes, kad biju zaļāka un glupāka, atcirtu diezgan asā tonī par saviem plāniem un šī tipa komentāri man sasodīti krita uz nerviem. Nu ko viņa no manis grib? Lai sēžu kojās visu laiku? Nu kā viņa to nesaprot? Muļķe!

Vienu dienu manī kaut kas noklikšķēja, ieslēdzās tulks un es saprata, ko mana mamma patiesībā ir lepna par to, ko es daru, un vienīgais, ko viņa grib man pateikt ar šāda veida komentāriem ir: "Es Tevi mīlu, par Tevi uztraucos, par Tevi domāju un vēlu Tev to visu labāko", lūk tā. Sapratāt? Patiesībā ļoti daudzas sarunas un darbības var pārtulkot šādā veidā, tikai tam ir nepieciešama krietni lielākā jūtība gan no ziņas sniedzēja, gan no saņēmēja. Ja man pasaka tieši un skaidri "Es Tevi mīlu", manas smadzenes piefiksē - mani mīl, debesis ir zilas, vakar ēdu kartupeļus. Tā pati kastīte. Ja es šo ziņu izlasu starp rindiņām - citiem vārdiem un darbiem, man viegli sažņaudzas sirds, pazūd pārdesmit kilogrami no svara, uzrodas asaras acīs un smaids sejā. Manuprāt, šāda veida ziņojumi ir krietni patiesāki par lielāko daļu Valentīndienas lācīšu ar "I LOVE YOU" sirsniņu rokās.

Līdz ar to mēģināt Ziemeļniekiem ieaudzināt izpaust savas emocijas man nešķiet pareizi. Mēs pārlieku cienām savu mīlēstību un jūtas, lai tās noplicinātu līdz trīs vārdiem un ieliktu kastītēs, reizēm izpaust to, ko jūti, vārdos ir tas pats kas ieslodzīt putnu būrī vai, vēl labāk, mēģināt ieslodzīt vēju būrī. Ja arī izdodas, daļa no burvības ir zudusi.

Cik bieži Tu raudi?
Reizi nedēļā vai biežāk
Vairāk vai mazāk reizi mēnesī
Pāris reizes gadā vai retāk
Kopš saprātīga vecuma sasniegšanas neraudu, nafig!



Kamēr kāds labs cilvēks man neizskaidros, kā te var poll iemontēt, atbildes gaidu komentāros. Un šāda veida ieraksts ar 0 komentāriem izskatās diezgan nožēlojami, tā ka uz priekšu!

Es raudu reizi nedēļā. Tā vidēji. Un tam nav nekāda sakara ar to, vai esmu laimīga vai priecīga. Raudu, lai izlādētu emocijas un nomierinātos. Man raudāšana ir kā tvaika katlam tas verķītis, ko parauj, atskan vīiiu vīiiiu, lai tas katls no spiediena nepārsprāgtu.

Kad sāku dzīvot ar savu vīrišķi kopā, šis par mani pārdzīvoja, jautāja, kas man noticis, vai es jūtoties slikti, vai viņa vaina? Uz ko man nācās vairākas reizes skaidrot, ka man viss ir kārtībā, ka tas ir mans veids kā nomierināties. Viņš manī lūkojās ar neticīgu skatienu. Mēģināju veikt lielo cīņu ar sevi un neraudāt, ņifiga man nesanāca, vienīgi raudot jutos slikta, vainīga un vāja. Tagad mans vīrišķis man ir noticējis un saprot, ka raudāšana ir mans iknedēļas attīrīšanās rituāls, tā ka citiem pirts vai skriešana. A es atkal mājās raudu, kad man uznāk, un no tā nekaunos.

Esmu vairāk vai mazāk iemācījusies žonglēt. Jippī! Kaut kas līdzīgs kā iemācīties braukt ar riteni - no sākuma šķiet neiespējami, bet vēlāk šķiet neiespējami to neprast.