Svētdiena vienatnē. Daudz sakrājies ko rakstīt, īsti nezinu, no kura gala lai tam visam ķeras klāt. Mēģinu saņemties sākt kārtot māju bet kaut kā nesanāk.

Pirms pāris mēnešiem nolēmu nopietni pieķerties lasīšanai, ieviest sistemātiku un lasīt "pa rakstniekiem" - tas ir, lasīt viena rakstnieka visus darbus un tad ķerties pie nākamā skribelētāja. Kā par nelaimi mirklī, kad man ienāca prātā šī ģeniālā doma, lasīju Stīvenu Kingu. Man ir atlikušas tikai 64 viņa grāmatas, bet tas maitasgabals turpina rakstīt un sola jaunu Dark Towers sērijas grāmatu. Kretīns!

Itāļu psihoterapeite, kas mūsmājās divas nedēļas mēģināja saprast savu mīlestības dzīvi, man paziņoja, ka "pēc zemestrīces* atklājusi prieku būt sievietei", kas viņas izpratnē ir ēst gatavošana vīrietim katru dienu, dzimumlomas un viegli uzspēlēts bezpalīdzīgums. Es to saucu par manipulēšanu, nevēlēšanos uzņemt atbildību par savu dzīvi un ieligušu pēctraumas stresu.

Īsti nesapratu, vai tas bija domāts kā aizrādījums kārtībai mūsmājās, kur virtuves (un visus pārējos ar nelieliem izņēmumiem) pienākumus veic mazāk piekusušais neatkarīgi no dzimuma, bet mirklī kad šī lēdija piedāvājās mana vīrieša jakai ar saplīsušo rāvējslēdzēju piešūt pogas un izveidot pogcarumus, es viegli saspringu. Mans vīrietis gan reaģēja lieliski un paziņoja, ka arī es to lieliski protot, tā ka viņas palīdzība nav nepieciešama, lai šī atpūšoties un baudot Spānijas dienvidus. Es uz piecām sekundēm sajutos kā nepareizā un sliktā ne-sieviete, bet tad izlēmu, ka šajās spēlītēs netikšu ievilkta, dziļi ieelpoju un turpināju būt laimīga.

*2009. gada 6. aprīļa zemestrīce Itālijas centrā, kas nopostīja viņas/mana vīrieša pilsētu.

Šodien esmu sakārtojusi māju, izmazgājusi drēbes, sagatavojusi savam vīrietim pusdienas, ar smaidu viņu sagaidīju un atkal pavadījusi uz darbu - jūtos kā ideālā sieviete no veļaspulvera reklāmas. Še Tev, iepriekšējā ierakstā minētā dāma!

Runājot par labajiem cilvēkiem, kuri pēdējās nedēļas laikā man ir uzkāpuši uz varžacīm - kursa meitene, par kuru teorētiski man būtu jābūt sajūsmā (maģistrs sociālajā integrācijā, ilga pieredze darbā ar jauniešiem un aktivitāšu vadīšanu nometnēs, liels smaids un laba mūzikas gaume) bija ļoti pārsteigta, ka es tiešām nedzeru kolu un to tiešām daru tāpēc, ka man nepatīk šī uzņēmuma politika (mans otrs boikotējamais uzņēmums ir Nestle, bet to mīļā miera labad neminēju).

Zinu, ka kolai ir absolūti vienalga, vai es viņu pērku vai ne, bet es tomēr turos pie savas pārliecības, ka katru reizi tērējot naudu mēs balsojam, un es tiešām nevēlos balsot par CocaCola. Varu pieņemt, ka manu ne-koliskumu par kaut ko dīvainu uzskata vidējais Roxy/Essential apmeklētājs, bet brīnīties un tam neticēt kursa par vides aizsardzību ietvaros un dienu pēc garas diskusijas par lielo korporāciju ļaunumu un patērētāju spēku, kurā neesmu bijusi no tām klusākajām. Nē, zaķīt, pēc iedvesmojošajām runām kopīgi iesim pa kolai sadzert, tas izklausās krietni loģiskāk, ne?

Nedēļas garumā sakrātā žults cibā izgāzta. Es neesmu tik ļauna un paštaisna, kā te varētu izskatīties. Esmu diezgan viegli paciešams radījums, tik tiešām!

Atgriežos pie Stīvena Kinga un mēģināšu atcerēties kaut ko pozitīvu ar' ko uzrakstīt.

Lai attaisnotos un pierādītu, ka esmu draudzīga būtne, pastāstīšu, ka vietējā austrumeiropas veikalā Baltika atradu lietuviešu rupjmaizi, par ko esmu ļoti priecīga. Ik pa laikam to apsmaržoju un nolaužu pa gabaliņam. Rupjmaizes man ļoti pietrūka. Kruasāni un bagetes ir skaistas, labi smaržo un iederās pie lielpilsētu rīta kafijas, bet es gribu spēka maizes riku ar tomātu pa virsu - man ir laucinieces dvēsele.

Maizi gardu muti ēdīšu ne tikai pati, bet ari aiznesīšu kursa biedrenei Nievei, kura tieši pagājušonedēļ mani cītīgi iztaujāja par rudzu maizi un sūdzējās, ka nevar to atrast veikalos un īsti nezin, kāda vispār ir īsta rudzu maize un pēc kā tā garšo, tikai zinot, kā tā ir krietni veselīgākā par maizi parasto, kas Spānijas izpratnē ir balta jo balta.