Kādā mirklī esmu pazaudējusi daļu no sevis. Esmu pazaudējusi to striķīti, kas mani veda cauri laikam un saistīja ar pagātni. Atceros sevi bērnībā - pirms skolas, atceros sevi pamatskolas gados un nejūtu nekādu saikni ar to bērnu. Atceros sevi vidusskolā un arī to skuķi es nepazīstu. Kādā mirklī notiek pārtrūkums un rodos es. Šobrīd jūtos kā homunkuls (tāds kruts vārds, ko vidusskolā īsti neizpratu). Esmu radusies tukšā vietā. Neesmu piesaistīta nekam un nevienam. Man nav sakņu. Vēl nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti. Kaut gan mēģinu šos pajukušos jēdzienus (labi un slikti) nelietot, tomēr gribas saprast, pie kā šāda bezsakņība var novest.

Ā, labojums vasaras plāniem- pēc 3x3 braucu uz Bulgāriju. Apmācības par cilvēktiesībām. Pareizāk sakot, kā kreatīvi un inovatīvi (jā jā) par tām mācīt jauniešiem. Pasākums notiek SPA viesnīcā.

Mēģinu izveidot ceļa plānus un esmu izmisumā. Organizatori vēl nav pateikuši, cik daudz varu tērēt ceļam. Ja viss smuki sakritīs, varētu vēl paspēt Vācijā pa ceļam ieskriet uz nedēļas nogali pie puikas, ar kuru šobrīd blēņojos. Vēl cita iespēja- braukt ar autobusu no Stambulas un Sofiju, kas arī varētu būt jautrs piedzīvojums. Varbūt apvienot abus. Laiks rādīs.