Mani labākie draugi ir Čujs un Haļava. Bez viņiem es būtu pagalam. Šodien kamēr stāvu rindā RIMI ar saviem salātiņiem, ingveralu, olīvu standziņām un vēl pāris sīkumiem, man sāk telefons dūkt. Skaisti pļāpāju, samaksāju par pirkumiem un dodos ārā. Pēkšni Čujs saka: Klau, Umņica, Tu maku paņēmi? Es šim saku- ne jau pirmo rezi ar pīpi uz jumta! Protams, ka paņēmu! Čujs, savukārt nosmīn: Nu es tavā vietā gan pārbaudītu. Tā nu stāvēju pie RIMI ieejas, krāmēju ārā somu, lai atklātu, ka maka tur tiešām nav. Ar naivu cerību devos atpakaļ RIMI un mēģināju atpazīt kasi, kurā maksāju. Tas nebija īpaši grūti - mana kase bija tā, kuras pārdevēja mani ieraugot izstiepa roku ar manu maku un sāka māt. Paldies pārdevēja! Paldies Čuj!

Tiesa, Čujs mani nebrīdināja nelikt salātiņus vienā somā ar bibliotēkas grāmatām, kas atpakaļceļā izvērtās par neliela mēroga katstrofu - toties tagad mani bakalaura materiāli nedaudz ož pēc RIMI puravu salātiem.

Par Haļavas palīdzību citreiz, manu mazo draudziņ!

Apdeits: manam bakaluram ir 17 lpp. Šovakar vēl divas jāuzraksta. Man būs pumpaino kleitu uz izlaidumu vilkt un ģimenes godu nenodot!

Apdeits divi: manas EVS sapņu organizācijas tik sūta man meilus ar tekstiem - Atvaino, mums šobrīd nav brīvu brīvprātīgā vietu. Un tas, ka šodien saņēmu meilu no meitenes, kura vēlas, lai viņu nosūtām EVSā, bet viņa nevar izvēlēties- braukt uz Krieviju vai Armēniju, jo paņemta abos projektos, šo problēmu neuzlabo. Zinu jau, ka Spānija un Francija ir tik standartiskas izvēles, ka nelabi metas, bet ko lai dara, ja siltumu un lielu valodu gribas!!!

Apdeits trīs: mana priekšniece ir tik lieliska, ka katru dienu man piezvana, pajautā, kā sokas ar bakalauru un paziņo, lai es nestresojot par darbu un rakstot vien, rakstot vien, viņa tikšot galā. Vai nav jauki?

Ā, un ja nu es sāku te spamu veidot, lai bakalauru nevajadzētu rakstīt, pastāsīšu Tev, mazais draudziņ, arī par divām lieliskām grāmatām, ko pēdējā laikā esmu lasījusi.