Lai sevi pamodinātu un pārtrauktu jaukumu un mieru, kas radies pēc "Mio, manu Mio" lasīšanas, ielūkojos pigoznis blogā un uzreiz pārņema foršā, pazīstamā vēlme strīdēties un teikt visādas sliktas lietas.

Necienu reliģiozitāti. Tieši tā - necienu ne jēzuliņu ne muhamedu, ne citus. Tas man laikam no vectēva, kuru nekad neesmu satikusi. Viņš esot mēdzis teikt: "Dīvam as ticu, a bazneickungam nā!"

 

 

Manā nīstamo un overrated autoru plauktiņā līdz šim ietilpa tikai Koelju-Šmoelju un Brauns-Auns. Tagad ienīstu arī masu histēriju trīspadsmitgadīgo Ieviņu un Santiņu vidū radījušo "Krēslu".

Nu kaaaamon! Desmitgades labākā grāmata??? Kā vispār kaut ko tādu var atļauties pateikt? Pfe! Lūk, lūk, lūk - reliģiozo cilvēku nīšanai pievienoju arī pseido-literatūras cienītājus, kas izlasa vienu grāmatu gadā, pie tam, to pašu ko visi pārējie viņu mazie alternatīvi apdāvinātie draudziņi. Tad seko bļaustīšanās no sērijas: vaaaaau - tā grāmata ir tik lieliska, ka pasaule mainīja savu griešanās virzienu tai par godu. Lubene. LUBENE tā ir, mīlīši!!! Skuķu romāns, bļa! Kā lasīju vienā diskusijā: "Tas notiek, kad nogarlaikojusies mājsaimniece pievēršas vampīrliteratūrai".

Nu lūk, "Mio, manu Mio" iespaids ir galīgi neitralizēts. Uz neatgriešanos.