Manā nīstamo un overrated autoru plauktiņā līdz šim ietilpa tikai Koelju-Šmoelju un Brauns-Auns. Tagad ienīstu arī masu histēriju trīspadsmitgadīgo Ieviņu un Santiņu vidū radījušo "Krēslu".
Nu kaaaamon! Desmitgades labākā grāmata??? Kā vispār kaut ko tādu var atļauties pateikt? Pfe! Lūk, lūk, lūk - reliģiozo cilvēku nīšanai pievienoju arī pseido-literatūras cienītājus, kas izlasa vienu grāmatu gadā, pie tam, to pašu ko visi pārējie viņu mazie alternatīvi apdāvinātie draudziņi. Tad seko bļaustīšanās no sērijas: vaaaaau - tā grāmata ir tik lieliska, ka pasaule mainīja savu griešanās virzienu tai par godu. Lubene. LUBENE tā ir, mīlīši!!! Skuķu romāns, bļa! Kā lasīju vienā diskusijā: "Tas notiek, kad nogarlaikojusies mājsaimniece pievēršas vampīrliteratūrai".
Nu lūk, "Mio, manu Mio" iespaids ir galīgi neitralizēts. Uz neatgriešanos.