tapšana

21.7.09 23:59

Rīga. Lija. Vēsi. +15 °C. Dienas ilgums: 16h 52min.

Jāsāk laikam jau ar to, ka piektdien mazajā, piesmakušajā skolas aktu zālē ieguvu sertifikātu par vidējo izglītību, pēc kura saņemšanas nespēju sagaidīt mirkli, kad pametīsim zāli un zem kleitas pa manu vēderu un kājām beigs tecēt sviedru tērcītes, strautiņi un upītes - man patiesi bija ĻOTI karsti. Apskatot sertifikātu, jāatzīst, nedaudz žēl par vēsturi, kurā, kā izrādās, trūkst vien pāris procentu līdz A līmenim, bet ko nu vairs, varbūt, ja būtu mācījusies divas naktis, ne vienu, būtu veicies nedaudz labāk. Vēl, ko gribu piezīmēt par izlaidumu: āfterpārtijs izvērtās par brīnišķīgu braucienu ar jahtu un nekas neliecināja, ka man gribētos trīs dienas dzert līdz komai, kā to biju paredzējusi darīt vēl pirms gada, kas acīmredzot liecina par iekšēju progresu manī.

P.S. Vēl visnotaļ svarīgi man liekas pieminēt to, ka sestdien man iedzēla lapsene, tāpēc joprojām staigāju ar niezošu pleķi un muguras, tikai temperatūras gan vairs nav, un vispār mana alerģiskā reakcija ir pārsteidzoša, jo nekad neesmu izcēlusi ar organisma jutību pret dažādiem ārējiem kairinātājiem, lai gan, cik no bērnības atceros, pēc lapseņu/kameņu/bišu kodieniem vienmēr esmu kasījusi sarkanu, uzpampušu pleķi uz kādas no ķermeņa daļām.

16.7.09 23:21

Rīga. Lija. Lija. Lija. +18 °C. Dienas ilgums: 17h 11min.

Šodien izmirku tā, ka pilēja pat biksītes, taču nesūdzos nemaz, tik daudz lietus ūdens nebiju sasmēlusies kopš bērnības, kad vēl vienās biksiņās skraidījām pa pagalmu un domājām, ka no lietus mati ātrāk aug. Uzsūcu dabu caur ādu, tā teikt. Nebija jau vērts tādā vētrā laipot pa Krišjāņa Barona ielu, lai satiktu mis_nezinu, varēju jau negaisu pārlaist tuvējā veikalā, kursos šā vai tā nosēdēju tikai līdz pusei un devos uz skolu, taču dzīve tad nebūtu ne uz pusi tik interesanta, vai ne.
Kursos sēdēdama, starp citu, gandrīz nokritu ar infarktu, jo adresāts, kuram vaicāju par eksāmenu rezultātiem, skaidrā latviešu valodā pateica "A, D, D, D", un nolika klausuli. Kad sāku drudžaini ķerties pie pēdējā salmiņa, plānodama, ka rīt pat jāraksta apelācija, jaunu ideju izvirīja veselais saprāts, un es nonācu pie secinājuma, ka, pat ja es varētu dabūt D matemātikā un angļu valodā, tad vēsturē jau nu noteikti ne. Trīcošām rokām aizsūtīju īsziņu, uz kuru saņēmu atbildi "ABBD".
Nu ko, esmu vairāk vai mazāk apmierināta, ko tur daudz žagoties. Protams, matemātikas D(ibenā) tā īsti nav vērts, lai lēkātu aiz laimes, taču tas nemaz neskaitās - ja eksāmenu nebūtu uzspieduši, man nebūtu pat prātā ienācis to izvēlēties.

14.7.09 23:41

Rīga. Tumsa. +17 °C. Dienas ilgums: 17h 14min.

Izvazājos pa Avotu, Marijas un Čaka ielu, cerot atrast izlaiduma kleitu, kura nemaksā vairāk par 30 Ls un kuru nevar nopirkt jebkurā lielveikalā, taču viss, ko starp bezgaumīgām princeškleitām un lēta paskata puķainiem halātiem atradu, bija veikals Showroom, kurā atrodamas dažas bezgala skaistas lupatas, kas pagaidām nav domātas manai kabatai. Likās, būs vienkārši atrast to īsto un vienīgo, kuru gribas vilkt mugurā, bet, atvainojos par izteicienu, h** tev.
Vēl, ko gribēju piezīmēt, ir fakts, ka Rīgā, izrādās ir humpalas, pie kurām cilvēki stāv rindās.
Redziet, eju pa Avotu ielu, skatos, ka uz Lāčplēša ielas pie veikala, kura dzeltenā izkārtne vēsta, ka tajā nopērkami lietoti apavi un apģērbi, drūzmējas ļaudis. Kamēr gaidu luksofora zaļo signālu, novēroju skatu, kā kāda jaunkundze piespiež plaukstas skatlogam un mēģina ieskatīties veikala telpās. Es, naivā, nodomāju, ka viņa varbūt mēģina ko pielīmēt pie stikla vai ka veikals slēgts, taču, šķērsojot ielu un apvaicājoties kādai zolīdai dāmai baltā kostīmā, viņa nelaipni apstiprina tikko radušās aizdomas, ka tā ir rinda, uz ko es instinktīvi atbildu ar skaļu "Ak šausmas!"
Devos pēcāk uz Čaka ielas pusi un nožēloju, ka nepastāvēju tajā rindā, jo, sak`, varbūt tur kaut ko par brīvu dala.