10:33
Rīga. Novembrīgi. +10 °C. Dienas ilgums: 9h 36min.
Jēziņ, atkal es esmu nokavējusi visu, ko vispār kāds cilvēks var nokavēt. Nē, nopietni man tas riebjas sevī. Es taču pat piecēlos tā, ka man bija stunda laika ieiet dušā, saģērbties un aprīt kūkas gabalu, bet, nē, protams, ka es nokavēju ne tikai pirmo, bet arī otro lekciju. Un runa vairs nav par nespēju izvelties no gultas, temats ir nespēja ātri un operatīvi atrast šodienai piemērotas drēbes, uzlikt skropstu tušu un tikt galā ar matiem. Ko man ar sevi darīt? Acīmredzot man trūkst atbildības sajūtas, un vēl nezin kādu tur īpašību, bet šā vai tā man tagad jāmokās ar sirdsapziņas pārmetumiem un stresu, ka viss saies grīstē agri vai vēlu. Cik gan reižu es esmu solījusies nekavēt, cik gan nervu es neesmu tādēļ saēdusi, un tik un tā man nekas nesanāk. Mani taču nekur tādu neturēs, man jau priekšnieks pēdējo reizi pārmeta, un arī lekcijas es kavēju. Ai, es esmu bezcerīga.
20:57
es te palasu vienu, palasu otru un secinu, ka mēs, sievietes, attiecībā uz vīriešiem tomēr esam galīgas duras. tik daudz utopijas, tik daudz cerību, tik daudz muļķības. un nav laikam nevienas pašas, kas sirds dziļumos necerētu, ka "viss mainīsies, viņš tā vairs nedarīs, tā bija pirmā un pēdējā reize". cik reižu jāviļas, lai beidzot noticētu dusmās izvizītajām, visdažādākajos lamu vārdos ietērptajām tēzēm, ka neviens vīrietis vēl nav mainījies tāpēc vien, ka kādam sievišķim atsevišķas nianses viņa uzvedībā/personībā/dzīvesveidā liekas nepieņemamas? kāpēc lai kāds vispār mainītos, ja viņam ir labi tāpat un nav nekāda diskomforta attiecībā uz savu vai sava krāniņa domu gājienu? un tikai nevajag par mīlestību vai par to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, muldēt, jo ir, manuprāt, pāris tādas lietas, kuras neviens otru mīlošs cilvēks nekad nedarītu. pēc n-tajiem gadiem varbūt, jo tad, ziniet, mīlestība arī pāraug tādā kā citā kategorijā, balansējot kaut kur starp iekāri, garlaicību, rutīnu un labākā drauga mīlestību, un arī tās sajūtas nav intensitātes ziņā salīdzināmas ar pirmajiem mēnešiem, bet ne jau nu sākumā, kad jābūt uh un ah, es nevienu citu šajā pasaulē bez tevis negribu.
21:48
Zvilnēt saulē, sauļoties pie dzintarjūras, dzert garšīgu alu, ēst līdzpaņemtās siermaizes un, lasot grāmatu, turpat arī atlūzt. Nē, nopietni. Septembris, oktobris pagājis, nu un varētu tagad pa taisno pārcelties kaut kur uz aprīļa vidu, kad zābakus var nomainīt pret kurpēm un daba sāk izrādīt kaut kādas dzīvības pazīmes, bet ne sūda, tuvojas novembris, un nav Latvijā sliktāka laika par novembri, jo decembrī visi jau it kā ir samierinājušies ar siltuma neesamību, turklāt visa tā Ziemassvētku gaidīšana, o, jūs pat nevarat iedomāties, kā es tos sasodītos saulgriežus gaidu, tumšās Rīgas ielas un īsie dienas cēlieni vienkārši nav mana stihija, un vēl jau decembrī janvāris tuvojas, tātad esam soli tuvāk saulei.