tapšana

11:31

Rīgā bija kaut kādi svētki un cilvēki patiltēs ēda ceptas desiņas un dejoja, kamēr es un Agrita mēģinājām šķērsot garu, ļoti augstu un nestabilu striķīšu tiltu, kas, iesiets virs Daugavas, starp diviem realitātē neesošiem namiem, bīstami šūpojās vējā. Agrita gāja simtiem reižu un viņai tas nācās viegli, kamēr es gandrīz pamiru aiz bailēm un šķērsoju tiltu vien pāris reizes. Agrita kliedza, sauca mani par vārguli, bet tas nelīdzēja.
Pēcāk uzradās mistiskas šūpoles, kas pēc izskata nemaz neatgādināja šūpoles. Man bija jāuzšūpojas divpadsmit stāvu mājas augstumā, lai kaut kādā nesaprotamā veidā nokļūtu uz jau pieminētā striķīšu tilta. Es mocījos, mocījos. Mocījos ar bailēm un to, ka šūpoles šūpojas šķībi, greizi, nepareizi, cenzdamās mani izšķaidīt pret blakus esošo, Latvijas klimatam neparasti augsto, koku. Tad, joprojām šūpodamās, es palūkojos lejup un ieraudzīju L., un pār mani nāca apskaidrība, ka tas, ko daru, nav tā vērts un ka man nav jāmoka pašai sevi. Labprātīgi es atsitos pret zemi, brīnīdamās, kāpēc jau agrāk nesapratu, ka dzīvot vienkāršāk nenozīmē dzīvot sliktāk.
Es ceru, ka tas nenozīmē to, ko domāju.

• ?

14:11

Viss tik harmonisks un mierpilns - man šodien koncertē Земфира.
Visu labu, eju koķetēt un smieties pa ceļam uz jūru, un lietus man netraucēs. Ne šoreiz.

• ?

19:59

Mazliet skumji, ka man ir viss un vienlaikus nav nekā. Esmu nolādēts vientuļnieks un tā tam būs būt.
Savu atšķirtību, par kuru tik viedi izsakās Fromms "Mīlestības mākslā", man pārvarēt nav lemts, vismaz ne tādā veidā. Varbūt jāpagādā bērns, varbūt es vairs nejustos tik ļoti vientuļa.
Ko līdz vīrieši un ko līdz mani draudziņi, ja Saulē dalāmies, sēdēdami katrs sava Stikla kalna virsotnē, un ielejā nokāpt mēs nevaram, neprotam vai vēl ticamāk - negribam.

• 3
• ?