tapšana

04:33

Es gan zinu, ka solījos skolu vairs nekavēt, bet es sāku domāt, ka prātīgi būtu rītdienu, t.i. šodienu, pavadīt mājās. Es gan zinu, ka, neaizejot gulēt pavisam, es varētu piebeigt lasīt Jaunsudrabiņu un sagatavoties semināram, bet tas nozīmētu, ka rītvakar man nebūtu ne kripatiņas spēka, lai rakstītu zpd, kurš man piektdien, starp citu, jānodod.
Lai arī ko es rīt darītu, zemūdens akmeņi, kurus esmu vairāk vai mazāk apzinājusi, izsitīs mani no līdzsvara. Esmu dilemmas priekšā - iet uz skolu, nokārtot semināru, uzrakstīt k/d vēsturē un rītnakt, mokoties ar miega badu, rakstīt zpd, kuru vienas nakts laikā tā īsti pabeigt nav iespējams, vai izgulēties līdz desmitiem rītā, uztaisīt maizīšu kalnus un ķerties pie darba. Viss būtu kārtībā, es varētu neiet, bet man jau tā ir dafiga parādu. Ko lai tagad dara?
Svarīgi ir prioritēt. Bet, kā lai es šajā gadījumā prioritēju, ja man viss ir vienlīdz svarīgs? Lai gan, ja cītīgi, rūpīgi un ļoti padomā .. ZPD > Seminārs + K/D.
..Labi, esmu izlēmusi, pierunājāt mani. Te tev nu bija solījums vairs nebastot skolu.

• ?

18:11

Bļeģ, esmu lupata. Visu dienu sēžu un nevaru saņemties, un nelīdz pat apziņa, ka rīt jāatdod gatavs darbs labošanai.

• 2
• ?

20:15

Man riebjas, goda vārds, man riebjas. Tādos mirkļos es nesaprotu, ko šeit daru, kurp un kāpēc eju. Es taču būtu varējusi beigt, teiksim, arodvidusskolu vai to vidusskolu, kas ir tepat pie mājām, nopelnīt naudu lidmašīnas biļetei un braukt prom. Uz Īriju vai Angliju. Visa šī jezga ap izglītību, augstākiem mērķiem un izaugsmi man ir līdz kaklam.
Kāpēc es piederu tiem cilvēkiem, kas tendēti sev sarežģīt dzīvi? Pareizāk sakot, kāpēc mani vecāki pieder tiem cilvēkiem, kas tendēti man sarežģīt dzīvi? Lūk, ja man nebūtu jāizaug par meitu, ar kuru jālepojas, vai ja man nebūtu sirdsapziņas un apziņas, ka man kaut kas jāsasniedz, tad gan es šobrīd varētu piedrāzt visu, itin visu, braukt prom, strādāt darbu, kurā nav jākustina smadzenes, dzerstīties un drāzties apkārt. Dzīvot dzīvnieka cienīgu dzīvi. Dzīvot un degradēties. Lasīt Danielas Stīlas romānus, zagt veikalos sadzīves tehniku un nodzert algu vietējā pabā. Un kas par to, ka tā dara tikai primitīvi, nemācīti ļautiņi? Es taču piederētu lētajam darbaspēkam, no kura negaida nekādu īpašo pasaules uztveri - tikai prasmi darīt mērkaķa darbu. Un mērkaķa darbu visi prot darīt.
Es nevaru, šovakar man vairs nav spēka dzīvot. Rīt viss būs labi, es zinu, ka rīt viss būs labi. Es nedomāšu tās šausmīgās domas vairs, man taču jācīnās, jācīnās, jācīnās. Es, lūk, tikai nezinu, kam man tas viss. Kāpēc es cīnos un ar ko es cīnos?

• 5
• ?

21:03

Nevienam nekad manis nav žēl. Nu, tā pa īstam. Es, protams, saprotu, ka pati radu savas problēmas, ka tās nevienu neinteresē to mazsvarīguma dēļ, bet kāds taču varētu mani pieklājības pēc pamīļot, pabužināt un pažēlot. Es zinu, ka tiem tūkstošiem, kas kaut kur mirst no AIDS un mokās ar badu, klājas daudz, daudz sliktāk, bet man arī ir slikti! Esmu lupata, esmu nederīga, es pat zpd nespēju uzrakstīt .. kas būs tālāk?
Bļe, man ir divpadsmit stundas, lai iesāktu un pabeigtu. 12 stundas. Ja es spēšu piespiest sevi, ja es uzrakstīšu un nodošu laikā, es cienīšu sevi visu atlikušo mūžu, atmetīšu smēķēšanu, man būs ģeniāli bērni, pasaulē norims kari un nākampiektdien es smelšu jūru tukšu, svinēšu līdz klinķim, un nekautrēšos uzvesties kā nemācīts, primitīvs ļautiņš.

• 15
• ?