03:01
Jokaini - nenāk miegs. Jā, esmu nogurusi un neko daudz vairs nefilmēju, bet miegs tik un tā nenāk.
Lai arī kā tur nebūtu ar to miegu, domāju, ka šodienai man zinātnes pietiks, šo un to esmu izdarījusi. Tagad es varētu pārlasīt "Dzīves svinēšanu", lai rītdien mazāk darāmā. Man, ziniet, kaut kur jāgrūž savs laiks un ar kaut ko jāaizņem domas, tāpēc rīt es turpināšu rakstīt, rakstīt, rakstīt..aizmirst,nedomāt.
10:46
"Nāve ir citas dzīves sākums. Tieši tāpat mēs raudājām un tādas pašas pūles mums prasīja ienākšana šajā dzīvē; tieši tāpat mēs, tajā ienākot, atbrīvojāmies no iepriekšējā veidola."
Monteņs, Mišels de. Esejas. Rīga : Zvaigzne, 1981. 76. lpp.
11:08
L. šovakar solījās atbraukt, uzcepšu picu, iedošu siltu segu, centīšos izklaidēt un tēlošu laimīgo mājsaimnieci. Katrā ziņā man patīk par viņu rūpēties; man vispār patīk par kādu rūpēties.
Briesmīgi - laikam kaut kāds pāragrs mātes instinkts.
13:44
Es, lūk, tagad domāju, ka varbūt tomēr šodien jāaiziet uz žetonu vakaru izvēdināt galvu, pagrozīties sabiedrībā,
pačekot, kādas kleitas
lielajām meitenēm mugurā. Liekas, ka pietiekami ilgi esmu dzīvojusies pa māju bez krūštura un kosmētikas, man nepieciešama sabiedrība, pūlis un sarunas bez satura.
upd.[14:36]: Nē, neiešu. Saņemšos un reizi par visām reizēm pabeigšu ZPD, lai rīt ir vēl viens iemesls dzīvi svinēt, lai nav vairs negulētu nakšu un sirdsapziņas pārmetumu.
15:16
"[..] transcendences nepieciešamība ir viena no
vissvarīgākajām cilvēka vajadzībām, kas pamatojas sevis apzināšanas faktā –
faktā, ka cilvēks nav apmierināts ar radījuma lomu, ka viņš nespēj pieņemt sevi
kā spēļu kauliņu, kuru izmet no trauka. Viņam jājūtas kā radītājam, kā tādam,
kas transcendē radītas būtnes pasīvo lomu. Ir daudz ceļu, kā sasniegt šo
radīšanas apmierinājumu; visdabiskākais un arī visvieglāk sasniedzamais ir
mātes rūpes un mīlestība pret pašas radīto. Viņa sevi transcendē bērnā, tās
mīlestība pret bērnu dāvā viņas dzīvei jēgu un nozīmi. (Tieši šī vīrieša
nespēja dzemdēt, tādējādi apmierinot savu transcendēšanās nepieciešamību, ir
dzinulis, kas liek viņam transcendēties, radot cilvēciskas lietas un idejas.)"
Fromms, Ē. Mīlestības
māksla. Rīga : Jumava, 2003. 59. lpp.
Taps darīts. Man nebūs bērnu tik ilgi, kamēr nebūšu tikusi galā ar savu spiedīgo transcendēšanās nepieciešamību, radot cilvēciskas lietas un idejas, nevis ražojot sīkos. Negribu, lai viss, kas pēc manis te, pasaulē, paliek ir garā mazi īpatņi, no kuriem nav nekādas jēgas. Lietu un ideju esamības jēgai es uzticos vairāk.
18:21
"[..] laiks mūs nes visas mūsu blāvās dzīves dienas. Bet vienmēr pienāk brīdis, kad mums jānes laiks. Mēs dzīvojam nākotnei: "rīt", "vēlāk", "kad būsi sasniedzis stāvokli sabiedrībā", "ar laiku tu sapratīsi". Tādas nekonsekvences ir apbrīnas vērtas, jo galu galā taču runa ir par to, ka jāmirst. Tomēr pienāk diena, kad cilvēks konstatē - viņam ir trīsdesmit gadu. Tā viņš apliecina savu jaunību. Bet tajā pašā brīdī viņš sevi situē attiecībā pret laiku. Viņš ieņem savu vietu. Viņs atzīst, ka nonācis kādā noteiktā laika līknes punktā, un atzīst, ka šis līknes ceļš viņam būs jānoiet. Cilvēks pieder laikam un pēc šausmām, kas viņu pārņem, aptver, ka laiks ir viņa ļaunākais ienaidnieks. Rītdienu - viņš alkst rītdienas, kuru viņam taču vajadzētu noliegt.
Šis miesas dumpis tad arī ir absurds."
Kamī, A. Mīts par Sīsifu. Rīga : Daugava, 2002. 25. lpp.