Ehz, vai sakritība, ka man atkal gribas rakstīt par draugu tēmu? Nu uzradās viens tāds tagad - nu pēdējo pāris nedēļu laikā. Drīzāk gan jāsaka atkal - "draugs". Jā, būšu godkārīga un teikšu, ka mani jau nu viņš patiesi var saukt par draugu. Jo es (kā vienmēr) esmu tā, kurai vienmēr atrodas brīvs brīdis, lai uzklausītu viņa sirdsdēstus un problēmas. Protams, man taču ir neērti cilvēkam atteikt. Taču arī manai pacietībai ir mērs, un tas pamazām tiek sasniegts. Jo es, piemēram, šodien esmu slima un jūtos vienkārši dirsā, bet kuru gan tas interesē? Pat manu draugu "ueberalles" tas īpaši nesatrauc, jo viņš ir ne tikai slims, bet viņam sāp arī kreisās kājas mazais pirkstiņš (tb - lai nu kas mani nomāktu, viņam ir sliktāk). Ak jā, un kuru gan īsti interesē, ka mana vidējā atzīme 8.6 man ir nodrošinājusi palikšanu budžetā. Labi, "ueberalles" tas uztrauc, bet pārējiem par to ir nospļauties. Kāpēc man ir jābūt pacietīgai, iecietīgai un jāuzklausa citi, ja par mani viņiem ne melns aiz naga?