Šoseja Rīga-Liepāja
Posted on 2006.02.11 at 20:57
Šodien, vālējot ar savu mazo MAZDA 121 (puskabriolets) pa šoseju Rīga-Liepāja uz Saldu un atpakaļ, prātā midžinājās šādas tādas domas.
Ja kas ar savu auto esmu kopā jau vairāk nekā 5 mēnešus - kopš 25. augusta. Manas ilgākās nopietnās attiecības, kur iesasitīta nopietna atbildība no manas puses. Ja neskaita attiecības ar vecākiem, vī, vairāk nekā 20 gadi, tuvākie draugi un vēl šādi tādi cilvēki, kurus nespēju definēt.
Fascinē tā sajūta, ka tikai nedaudz pagriežot stūri uz kreiso pusi tu jau atrodies pretējā braukšanas joslā, kur pretīmbraucošā transportlīdzekļa vadītājs strauji cenšas nomest ātrumu, panikā spiež uz tauri tā, ka pirksta kauliņi izspiežas, viņa prātā pavīd doma, kas tas pa trako un kāpēc viņš vēlas pazudināt manu dzīvi, abu galvās kā kinolenta ātri un vienlaikus lēni aizzib visa dzīve. Un tad jau mašīnu purni ir sadūrušies, pāri paliek metāllūžņu kaudze ar cilvēka miesu piedevā. Protams, var pagriezt arī uz labo pusi, varbūt tur būs grāvis. Brr. Visforšāk to var izbaudīt tumsā, kad reizēm nevar saprast, pa kuru joslu brauc pretīmbraucošais, it īpaši, ja tas atrodas samērā tālu. Vispār interesanta sajūta, kad, braucot pa tumsu, tu jau esi apradis ar to, tev piepeši pretī brauc transporta līdzeklis. Brīdī, kad tu nonāc tā otra lukturu gaismas mesto staru ietekmes zonā, tu redzi tikai abus lukturus, pavisam nedaudz no auto priekšas - viss pārējais tavu acu priekšā ir melns - melnā kaste. Un, ja pretī viens pēc otra brauc vairākas mašīnas, tad sanāk tunelis.
Nepatīk, ka transporta līdzekļa vadītāji nelieto pagrieziena signālus. Lūdzu, lietojiet! Tie patiešām palīdz saprast, ko Tu vēlies darīt. Savādāk man tā vien šķiet, ka tie citi tā dara, lai uztrauktu mani. Vai arī doma - ko tas IDIOTS tur dara. Iedomājies - tumsā uz nenostiprinātas nomales stāv iedarbināts auto, kas uzsākt braukt tieši tad kad tu tuvojies. Es domāju, ka tas mērglis vēlas ietriekties manam transporta līdzeklim sānos, lai no otras mašīnas aizmugures izlektu kaut kāda čiksa, tērpta bezgaumīgā lateksā, ietreiktos tavā autiņa pa izšķaidīto aizmugurējo stiklu un nolaupītu dārgakmeņus, ko es pārvadājuar savu MAZDu tieši šobrīd, kaut gan man nav nekādu sasodītu dārgakmeņu. Bet, nē, tas otrs vienkārši uzsāk braukt aiz tevis, jo, lūk, viņš vēlas pārvietoties pa šo pašu šoseju tanī pašā virzienā, kur es.
Šosejā Rīga-Liepāja aiz līkuma tiešo pirms Anneniekiem vienmēr (izņemot diennakts tumšo laiku) sēd vīrs - gadi tā ap 40-50, zaļā vestītē, kā sētniekiem, policistiem, riteņbraucējiem u.c., ratiņkrēslā, viņam nav kājas sākot no ceļiem, cik esmu pamanījusi, varbūt kļūdos. Viņš tur vienmēr sēd savā ratiņkrēslā, saliecis muguru, ar apakšdelniem atbalstījies pret krēsla atzveltnes. Nezinu, vai viņš to dara brīvprātīgi vai varbūt viņam kāds maksā, jo viņš kā īpatnēja ceļa zīme liek auto vadītājiem samazināt braukšanas ātrumu pirms iebraukšanas šosejas posmā Annenieki, kas apzmēti ar ceļa zīmi Apdzīvota vieta uz balta fona. Nezinu, bet, manuprāt, viņš ir satriecoša sociālā reklāma Nabrauc dzērumā! - tik tieša, cik vien var būt. Think!
Ja kas ar savu auto esmu kopā jau vairāk nekā 5 mēnešus - kopš 25. augusta. Manas ilgākās nopietnās attiecības, kur iesasitīta nopietna atbildība no manas puses. Ja neskaita attiecības ar vecākiem, vī, vairāk nekā 20 gadi, tuvākie draugi un vēl šādi tādi cilvēki, kurus nespēju definēt.
Fascinē tā sajūta, ka tikai nedaudz pagriežot stūri uz kreiso pusi tu jau atrodies pretējā braukšanas joslā, kur pretīmbraucošā transportlīdzekļa vadītājs strauji cenšas nomest ātrumu, panikā spiež uz tauri tā, ka pirksta kauliņi izspiežas, viņa prātā pavīd doma, kas tas pa trako un kāpēc viņš vēlas pazudināt manu dzīvi, abu galvās kā kinolenta ātri un vienlaikus lēni aizzib visa dzīve. Un tad jau mašīnu purni ir sadūrušies, pāri paliek metāllūžņu kaudze ar cilvēka miesu piedevā. Protams, var pagriezt arī uz labo pusi, varbūt tur būs grāvis. Brr. Visforšāk to var izbaudīt tumsā, kad reizēm nevar saprast, pa kuru joslu brauc pretīmbraucošais, it īpaši, ja tas atrodas samērā tālu. Vispār interesanta sajūta, kad, braucot pa tumsu, tu jau esi apradis ar to, tev piepeši pretī brauc transporta līdzeklis. Brīdī, kad tu nonāc tā otra lukturu gaismas mesto staru ietekmes zonā, tu redzi tikai abus lukturus, pavisam nedaudz no auto priekšas - viss pārējais tavu acu priekšā ir melns - melnā kaste. Un, ja pretī viens pēc otra brauc vairākas mašīnas, tad sanāk tunelis.
Nepatīk, ka transporta līdzekļa vadītāji nelieto pagrieziena signālus. Lūdzu, lietojiet! Tie patiešām palīdz saprast, ko Tu vēlies darīt. Savādāk man tā vien šķiet, ka tie citi tā dara, lai uztrauktu mani. Vai arī doma - ko tas IDIOTS tur dara. Iedomājies - tumsā uz nenostiprinātas nomales stāv iedarbināts auto, kas uzsākt braukt tieši tad kad tu tuvojies. Es domāju, ka tas mērglis vēlas ietriekties manam transporta līdzeklim sānos, lai no otras mašīnas aizmugures izlektu kaut kāda čiksa, tērpta bezgaumīgā lateksā, ietreiktos tavā autiņa pa izšķaidīto aizmugurējo stiklu un nolaupītu dārgakmeņus, ko es pārvadājuar savu MAZDu tieši šobrīd, kaut gan man nav nekādu sasodītu dārgakmeņu. Bet, nē, tas otrs vienkārši uzsāk braukt aiz tevis, jo, lūk, viņš vēlas pārvietoties pa šo pašu šoseju tanī pašā virzienā, kur es.
Šosejā Rīga-Liepāja aiz līkuma tiešo pirms Anneniekiem vienmēr (izņemot diennakts tumšo laiku) sēd vīrs - gadi tā ap 40-50, zaļā vestītē, kā sētniekiem, policistiem, riteņbraucējiem u.c., ratiņkrēslā, viņam nav kājas sākot no ceļiem, cik esmu pamanījusi, varbūt kļūdos. Viņš tur vienmēr sēd savā ratiņkrēslā, saliecis muguru, ar apakšdelniem atbalstījies pret krēsla atzveltnes. Nezinu, vai viņš to dara brīvprātīgi vai varbūt viņam kāds maksā, jo viņš kā īpatnēja ceļa zīme liek auto vadītājiem samazināt braukšanas ātrumu pirms iebraukšanas šosejas posmā Annenieki, kas apzmēti ar ceļa zīmi Apdzīvota vieta uz balta fona. Nezinu, bet, manuprāt, viņš ir satriecoša sociālā reklāma Nabrauc dzērumā! - tik tieša, cik vien var būt. Think!